Orientēšanās uz veselīgu (vai neveselīgu) uzvedību var rosināt cilvēku pieņemt izdevīgāku dzīves stila labklājības plānu. Veselīgāka dzīvesveida izvēle ir saistīta ar labāku izpratni un lielāku ieinteresētību.
Viens no veselības psiholoģijas galvenajiem uzdevumiem ir radīt veidus, kā motivēt cilvēkus saglabāt, nostiprināt un attīstīt veselību. Šis grūtais uzdevums diemžēl netika atrisināts pirmajos profilaktiskās medicīnas attīstības posmos. Un joprojām ir vajadzīgi zinātniski aprēķini, kas rosinātu cilvēkus apmeklēt jau esošos veselības centrus, peldbaseinus u. tml. Kopumā jebkura veida uzvedības motivācijai ir vajadzīgi divi aspekti: mērķis ir jāuztver kā pūliņu vērts un sasniedzams. Var izšķirt vismaz četrus faktorus, kas ir būtiski veselīga dzīves stila motivācijai:
1) zināšanas par to, kādas veida uzvedība uzlabo mūsu labklājību un kāpēc tā notiek;
2) vēlme būt par savas dzīves saimnieku un ticība tam, ka veselīga uzvedība patiešām sniegs pozitīvus rezultātus.
3) pozitīva attieksme pret dzīvi – raudzīšanās uz dzīvi kā uz svētkiem, kas ir jābauda;
4) attīstīta pašcieņa, apzināšanās, ka tu esi cienīgs baudīt visu labāko, ko dzīve spēj piedāvāt.
Veselību var aplūkot, analizēt un pētīt visdažādākajos skatījumos – tā ir kā ass, uz kuras tiek savērtas kaut kādas teorētiskās koncepcijas. Piemēram, mēs to varam aplūkot no cilvēka aktivitātes, dažādu subjektīvu simptomu esamības, adaptācijas un kompensācijas spējas, kā arī no reproduktīvās funkcijas viedokļa.
Teikto apliecina veselības definīcija, ko jau 1924. gadā sniedza N. Šustrovs: par veselu cilvēku var saukt cilvēku, kas konkrētajos kopējos dzīves apstākļos iespējami labi veic konkrētu darbu, rada dzīvotspējīgus pēctečus un līdz noteiktai robežai spēj piemēroties jauniem dzīves apstākļiem.
Cilvēka veselība ir viņa spēja saglabāt vecumam atbilstošu stabilitāti un izturību apstākļos, kad notiek sensorās, verbālās un struktūrinformācijas kvantitatīvo un kvalitatīvo parametru plūsmas krasas pārmaiņas (Brehmans, 1987.). Šis definējums daļēji atbilst izpratnei par veselību kā par visu iekšējo orgānu funkciju dinamisku līdzsvaru un to adekvātu reakciju uz apkārtējās vides ietekmi. Savukārt līdzsvara traucējumi un organisma neadekvāta reakcija uz ārējās vides faktoriem ir slimība (Thakers, 1973.).
Mūsu izpratnei pēc būtības tuvāku veselības raksturojumu piedāvā Sibīrijas zinātnieki – viņi veselību aplūko nevis kā stāvokli (kā tiek uzsvērts Vispasaules Veselības aizsardzības organizācijas sniegtajā raksturojumā), bet gan kā fizioloģisko īpašību, psihisko un sociālo potenču saglabāšanas un attīstīšanas procesu.
Cilvēks ir veselības “nēsātājs”. Mēs uzskatām, ka cilvēks ir atvērta, nelineāra, sarežģīta pašorganizējoša sistēma – pa daudzajiem dzīves ceļa variantiem klīstošs process. Platona doma par kārtības iedibināšanu kā robežas noteikšanu bezgalīgajā ir idejas par procesa lokalizācijas efektu nelineārā vidē priekšgājēja. Tātad personības struktūra var pārstāvēt to pašu, tikai konkrētos dzīves laukos lokalizētu procesu, un tieši tur arī veidojas dažādo īpašību organizācija.
Veselība šai gadījumā ir maksimāla dabiskā dzīves ilguma process, saglabājot augstu dzīves kvalitāti, optimālas darbaspējas un sociālo aktivitāti.
Līdz ar to varam teikt, ka veselība ir dzīves aktivitātes process, kas nodrošina vajadzīgo dzīves kvalitāti un pietiekamu tās ilgumu.

Autors: Viktors Anaņjevs

Avots: "Psiholoģija Mums"