Tātad atšķirībā no medicīniskās paradigmas – virzības no patoloģijas uz veselību – valeoloģiskā paradigma formē citu kursu – no veselības uz veselību, proti, no “veselības normas” uz “slimības normu”. (“Normālās slimības” ir dabiskas vecumposma slimības, piemēram, klimakss, vecuma kaites. (V. M. Dilmans, 1987.)) Medicīnas pamats ir taktiskie uzdevumi – tā ir retrospektīva zinātne, kas meklē jau esošas slimības cēloņus. Bet valeoloģija, gluži pretēji, ir prospektīva zinātne, kuras pamatā ir stratēģiski uzdevumi: veselības saglabāšana, nostiprināšana un attīstīšana (Kaznačevs, 1996).
Iepazīšanās ar literatūru, kurā aplūkota šī tēma, rada iespaidu, ka pirmie mēģinājumi formulēt veselības psiholoģiju lielākoties atspoguļo medicīnisko modeli. Piemēram, ļoti vispārināti runājot par veselības psiholoģiju, tiek domāts visu veselības un slimības izpratnei izmantojamo psiholoģijas bāzes zināšanu kopums (Hodireva, 1991). Jau minētie autori veselības psiholoģiju uztver kā starpdisciplināru jomu, kurā tiek izmantotas psiholoģiskās zināšanas par slimību cēloņiem, veselībai labvēlīgiem faktoriem un individualitātes attīstības priekšnoteikumiem visā cilvēka dzīves laikā (Vodopjanova, Hodireva, 1991).
Un tomēr, mūsuprāt, par veselības psiholoģijas galveno mērķi vajadzētu kļūt cilvēka vispusīgai pilnveidošanai. Jēdziens pilnveidošana izsaka nemitīgi kustībā esošu procesu – procesu, kam principiāli nav iespējama pilnīga pabeigtība. Veselības psiholoģijā izmantotajai pieejai piemīt teleoloģisks raksturs vai, citiem vārdiem sakot, tās mērķis (teleo) ir pats attīstības process. Līdz ar to pilnība ir principiāli nesasniedzams mērķis. “Attīstība ir pastāvīga, nosacīti nepārtraukta kustība uz priekšu vai uz augšu. Jo vairāk indivīds saņem, jo vairāk viņš vēlas, tāpēc šāda vēlme ir bezgalīga un nekad netiks apmierināta.” (Ā. Maslovs, 1962.) Tātad veselības psiholoģijas uzdevums ir formulēt cilvēcisku esamības veidu, noteikt cilvēka tapšanas nebeidzamā procesa gultni, kustības vektoru un telpu, veidot cilvēka “reālo ideālu” un veicināt tā sasniegšanu.
Katrā laikmetā ir bijis citāds, atšķirīgs cilvēka ideāls. Mūsdienās tiek radīti ideāla surogāti – vienmēr tikai veiksmīgs cilvēks “bez problēmām”, kurš lieliski prot piemēroties situācijai. Tam pretstatā veselības psiholoģija paredz humānisma ideāla veidošanu. A. Orlovs to raksturo šādi: “Humānisma ideāls tiek izprasts nevis kā atsevišķas sociālās grupas, atsevišķas cilvēku kopas ideāls, bet gan kā vispārējs ideāls, proti, kā sociālās un individuālās attīstības galamērķis (omega) un vienlaikus arī šīs attīstības sākumpunkts (alfa) – visas cilvēku cilts iedzimtā būtība un katra konkrētā cilvēka reālais, autentiskais Es.” (A. Orlovs, 1995., 12. lpp.)
Senāk pilnveidošanās jautājumi bija reliģijas kompetencē, un jebkurā tās atzarojumā bija atrodama labi izveidota psihiskās un garīgās izaugsmes sistēma. Mūsdienās zinātne un reliģija visnotaļ veiksmīgi sāk integrēties tieši cilvēka pašpilnveidošanās jomā, kopējos centienos virzīt cilvēku pretī ideālam. Turklāt šī joma sintezē gan atsevišķus psiholoģijas un filozofijas virzienus (skolas), gan arī kā Austrumu, tā Rietumu reliģiskās konfesijas. Nupat teikto apstiprina arvien plašāk sakuplojošā transpersonālās psiholoģijas kustība, kura ietver visu vērtīgo, ko cilvēks ir sasniedzis iekšējās harmonijas un harmonijas ar apkārtējo pasauli jomā.
Kas ir veselība
Veselības psiholoģija cenšas cilvēka psihosomatisko attīstību padarīt par sevis un apkārtējās realitātes, sevis paša un savu attiecību ar šo realitāti radošu pārveidošanu – adaptīvi kompensējošo mehānismu sakārtošanas radošu procesu, proti, par cilvēka vadīšanu pretī pilnīgai veselībai. “Veselība ir līdzsvara stāvoklis (balanss) starp organisma adaptācijas spējām (veselības potenciālu) un pastāvīgi mainīgajiem vides apstākļiem.” (Petļenko, 1996, 24. lpp.)
|
