Transpersonālā psiholoģija
Pēdējā laikā daudzās publikācijās, zinātniskos pētījumos un praktiskās psihotehnoloģijas sevi pieteikusi transpersonālā psiholoģija. Tomēr akadēmiskajā psiholoģijā transpersonālais virziens diemžēl gandrīz nav manāms, kaut gan to jau ir atzinusi Viskrievijas Profesionālā psihoterapeitu līga un Veselības aizsardzības ministrija.
Transpersonālā psiholoģija ir virziens, kas 20. gs. 60. gados, par pamatu izmantojot transpersonālo projektu kultūrā, ir radīts ASV. Šī virziena dibinātāji ir plaši pazīstami filozofi, psihologi un psihoterapeiti Ā. Maslovs, S. Grofs, A. Votss, M. Merfijs, E. Sutičs u. c. Šī psiholoģijas virziena teorētisko problēmu kopumu izveidojuši psihoanalītiskā, humānistiskā un transpersonālā virziena psihologi, kā arī citu zinātņu nozaru vadošie zinātnieki un domātāji - V. Džeimss, Z. Freids, O. Ranks, V. Raihs, K. G. Jungs, K. Rodžerss, Ā. Maslovs, Č. Tarts, K. Vilbers, K. Pribrams, D. Čjū, F. Kapra un citi.
Krievijā izdotajā literatūrā daži šīs tēmas aspekti ir aplūkoti V. Naļimo-va, P. Gureviča, V. Maikova, V. Koz-lova un E. Faidiša darbos (V. Koz-lovs,V. Maikovs,2000).
Protams, materiālistiskās zinātnes ietvaros jaunais virziens sastapa nopietnu  pretestību, jo  Rietumu materiālistiskā zinātne vienmēr ir noliegusi jebkurus garīgus priekšstatus un darbības veidus, pat tos, kas daudzu gadsimtu gaitā balstīti sistemātiskā introspektīvā psihes izpētē. Visās lielajās mistiskajās tradīcijās ir radītas īpašas metodes, kā izraisīt garīgus pārdzīvojumus, un panākta ne sliktāka novērojumu atbilstība teorētiskajiem secinājumiem kā mūsdienu zinātnē. Interesanti, ka daudzi ievērojami zinātnieki, kas ar saviem atklājumiem izraisījuši revolūciju mūsdienu fizikā - Alberts Einšteins, Nils Bors, Ervīns Šrēdingers, Verners Heizenbergs, Roberts Openheimers un Dāvids Boms, ir uzskatījuši, ka viņu zinātniskā domāšana ir pilnīgi savienojama ar garīgumu un mistisko pasaules uzskatu.
Viljams Džeimss bija pirmais psihologs, kas terminu transpersonal (transpersonālais) izmantoja, 1905. gadā lasot savu kursu Hārvardas Universitātē. Viņu pilntiesīgi var uzskatīt par pirmo transpersonālo psihologu, it sevišķi tāpēc, ka viņš, būdams celmlauzis, ir sarakstījis darbu "Reliģiskās pieredzes daudzveidība". Daudzajās diskusijās par to, kā nosaukt jauno psiholoģisko virzienu, 1968. gadā tā dibinātāji - E. Sutičs, Ā. Maslovs, S. Grofs un citi - par likumīgu atzina nosaukumu "transpersonālā psiholoģija".
Vārds transpersonāls tiek interpretēts dažādi. Ievērojamais  transpersonālais psihologs Kens Vilbers vārdu transpersonāls skaidro kā "personīgais + ..." un uzskata, ka transpersonālā orientācija eksplikatīvi ietver visas pārējās personības psiholoģijas jomas un pēc tam pievieno tām dziļākus un augstākus cilvēciskās pieredzes aspektus, kas transcendē parastos un ikdienišķos pārdzīvojumus. Viņš uzskata, ka transpersonālais jeb "vairāk nekā personālais" ir mēģinājums dziļāk, rūpīgāk un zinātniskāk aptvert visu iespējamo cilvēcisko pārdzīvojumu spektru. Tas ietver pilnu apziņas spektru. Transpersonālā psiholoģija nenoliedz un nenoniecina personisko jomu. Drīzāk tā šai jomai piešķir plašāku kontekstu, kas aptver arī transpersonālo pieredzi. Vienā no termina transpersonālais interpretācijām tas nozīmē transcendentālā izpaušanos caur {trans) personīgo (R.Volšs,F. Vons).
Transpersonālā psiholoģija vēršas pie tā sauktajiem mainītajiem apziņas stāvokļiem, ko S. Grofs apzīmējis ar terminu "apziņas stāvokļa paplašināšana". Tie ietver plašāku esamības objektu un izziņas tipu spektru (piemēram, identificēšanos). Es gan tos sauktu par "normāliem apziņas stāvokļiem" - tāpat kā cilvēkam normāla ir redze, kas mums atņemta ("Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā"), -salīdzinot tos ar dvēseles aklumu jeb "sašaurinātiem   ikdienas    apziņas stāvokļiem", kas ierobežo informācijas plūsmas un tās izpratnes spektru. Vecāki un sociums atsvešina cilvēku no pārdzīvojumu pasaules, tā provocējot progresējošu dvēseles aklumu, kas iekšējā pasaulē izraisa sajukumu un konfliktu saasināšanos, bet ārējā -narkomāniju un citas līdzīgas parādības. Manā skatījumā galvenā atšķirība starp "redzīgo pasauli" un "neredzīgo pasauli" ir citas (neparastas,  mūžīgas,  garīgas)  vērtības,  uz
kuru fona ir radušās minētās psihiskās un sociālās problēmas.
Iziešana ārpus sava Ego robežām veicina apziņas paplašināšanos un pasaules izpratni citos uztveres veidos un variantos, kas, protams, bagātina jebkuras uz iekšēju attīstību ieprogrammētas un savās interesēs virs dzīvnieciskā patērētāja līmeņa pacēlušās būtnes psihi. Transpersonālā psiholoģija ietver pārdzīvojumus un stāvokļus, kas pārsniedz Ego un pierastās identificēšanās ar Es robežas.
Pēc R. Volša un F. Vona definējuma, par transpersonāliem var saukt pārdzīvojumus, kuros pasidentifīcēšanās izjūta iziet ārpus individuālās jeb personīgās patības robežām, aptverot cilvēci kopumā, dzīvi, garu un kosmosu.
S. Grofs uzskata, ka personīgi transpersonāli pārdzīvojumi ir
"I. Pieredzē balstīta apziņas paplašināšana "objektīvās īstenības" robežās.
A. Apziņas paplašināšana uz laiku.
1. Embrionālie un augļa pārdzīvojumi.
2. Dzimtas (mantotie) pārdzīvojumi.
3. Kolektīvie un rases pārdzīvojumi.
4. Filoģenētiskie (evolucionārie) pārdzīvojumi.
5. Pēcinkarnacijas pārdzīvojumi.
6. Paredzēšana,         gaišredzība, gaišdzirdība un ceļošana laikā.
B. Apziņas paplašināšana telpā.
1. Ego transcendēšanās starppersonālajās attiecībās un veseluma divējādās dabas pārdzīvojumi.
2. Identificēšanās ar citiem cilvēkiem.
3. Grupas identificēšanās un grupas apziņa.
4. Identificēšanās ar dzīvniekiem.
5. Identificēšanās ar augiem.
6. Saplūšana ar visu dzīvību un visu radību.
7. Neorganiskās matērijas apziņa.
8. Planetārā apziņa.
9. Ārpusplanetārā (ekstraplanetārā) apziņa.