Psiholītiskā terapija efektīvi tika izmantota galvenokārt neirožu un psihosomatisko saslimšanu, kā arī psihopātijas ārstēšanā. Plašāk izplatīta tā bija Eiropā. Vairāki psiholītiski orientēti terapeiti, piemēram, R. Sendisons, būdami K. Junga sekotāji, ievēroja, ka viņu pacienti psiholītiskās terapijas seansu laikā sastapās ar kolektīvās bezapziņas arhetipiem, tomēr vairums psiholītiskās skolas terapeitu bija freidiski orientēti un centās izraudzīties tādu psihedeliķa dozu, kas pacienta pārdzīvojumus ierobežotu tikai ar viņa personīgās dzīves sižetiem (ietverot agrīno bērnību); mistisko, transcendentālo un transpersonālo pārdzīvojumu gadījumi konkrētās paradigmas ietvaros tika interpretēti psihoanalītiskā garā kā regresīva izvairīšanās no traumatiska materiāla, simboliska aizsardzība un tamlīdzīgi. Taču tieši šajā pēdējā pārdzīvojumu veidā pamatojas cita psihedēliķu izmantošanas paradigma - psihedēliskā, kas plašāk izplatījās 20. gadsimta 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā. (E. Krupickis, A. Griņenko, 1996.)
Psihedēliskā terapija pamatā tika radīta ASV un Kanādā. Jaunvārdu psihedāiskais kā atvasinājumu no grieķu vārdiem psihe un dēlos— izpausme, atklāšana - ierosināja H. Osmonds. "Psihedēliskajā terapijā parasti vienreiz (vai nedaudz reižu) izmanto lielu psihedeliķa devu, lai inducētu dziļus transpersonālus mistiska, transcendentāla rakstura pārdzīvojumus, kas veicina katarses procesus, pozitīvas personas pārmaiņas, personības izaugsmi un pašizziņu, nozīmīgus insaitus par eksistenciālo problemātiku un dzīves jēgu, uzskatu par personīgo Es un apkārtējo pasauli, dzīvi un nāvi kardinālu transformāciju, radošās aktivitātes palielināšanos, garīgā apvāršņa paplašināšanos, cilvēka attiecību ar apkārtējo pasauli un citiem ļaudīm harmonizāciju." "Psihoterapeiti, kas strādāja ar psihedēliskajiem līdzekļiem, pamanīja, ka dziļie, iespaidīgie un pēc savas dabas pilnīgi unikālie psihedēliskie pārdzīvojumi spēj būtiski mainīt pacientu attieksmi pret bijušo dzīves pieredzi, transformēt viņu vērtību un dzīves jēgas orientācijas sistēmu, noteikt pozitīvas personības un uzvedības pārmaiņas. Noteikti jāmin H. Osmonda uzskats par to, ka psihedēliķi ir nozīmīgi ne tikai terapijā, - tie jaunā gaismā spēj izgaismot cilvēciskās eksistences filozofiskās problēmas, dzīves mērķus un tās jēgu, psihi un pasaules ainu kopumā (ar noteikumu, ka cilvēks pats pēc tā tiecas)." (E. Krupickis, A. Griņenko, 1996.)
"Šīs pieejas ietvaros īstenota psihoterapija ietver pacienta sagatavošanu psihedēliskajam seansam, viņa uzvedības fasilitāciju, kā ari īpašas psihoterapijas vadīšanu visa seansa laikā ar mērķi palīdzēt pacientam psihedē-liskos pārdzīvojumus korelēt ar viņa turpmāko dzīvi. Līdz ar to psiho-terapeitiskais darbs iegūst tam iepriekš gluži neraksturīgas īpašības: tas uzlūkojams ne tik daudz kā psiholoģisku problēmu risināšanas process, bet drīzāk kā garīgi pārveidojoša darba posms." (E. Krupickis, A. Griņenko, 1996.)
"Ekstrafarmakoloģiskiem faktoriem - psiholoģiskajai gaisotnei seansa laikā, tā muzikālajam aranžējumam, psihoterapeita skatījumam uz psihedēlisko terapiju, tam, kā viņš izturas seansa laikā, kā ari pirms un pēc tā, - ir ārkārtīgi svarīga nozīme terapeitiskā rezultāta sasniegšanā; tie palīdz izvairīties no nevēlamām bla-kusparādībām un ārstēšanas sarežģījumiem." (E. Krupickis, A. Griņenko.)
Šķiet, visvairāk pētījumu veltīts neirožu un vairāku psihosomatisko saslimšanu ārstēšanai ar psihedēliķu palīdzību. Trauksmes stāvokļi, obsesīvi kompulsīvās un fobiskās neirozes, neirotiskā depresija, virkne histērisko simptomu, kā arī daži seksuālo neirožu un psihisko traucējumu robežstāvokļu veidi labi pakļāvās gan psihedēliskajai, gan arī psiho-lītiskajai terapijai. Turklāt psihedēliķi bieži izrādījās iedarbīgi smagos gadījumos, kad citas ārstēšanas metodes nedeva pozitīvus rezultātus. Iespaidīga ir psihedēliķu lielā efektivitāte   neirožu   terapijā.   Tā,  piemēram, vienā no pētījumiem nozīmīga uzlabošanās neirožu LSD terapijā tika konstatēta 95 % gadījumu (45 no 50 slimniekiem); citā gadījumā uzlabojums tika novērots 57 no 60 slimniekiem, turklāt 45 tas bija ievērojams un noturīgs.
Virkne autoru ir ierosinājuši LSD izmantot seksterapijā, visbiežāk -homoseksualitātes un frigiditātes ārstēšanā. Pozitīvs LSD terapijas efekts tika novērots depersonalizācijas izpausmju un aucārtotu suicīda mēģinājumu gadījumos. Ir daži pētījumi, kas liecina par psihedēliķu izmantošanas efektivitāti autisku bērnu terapijā, kā arī dažos bērnu šizofrēnijas gadījumos.
Pazīstamais amerikāņu psihologs T. Līrijs ir ziņojis par veiksmīgu psihedēliķu izmantošanu psihopātiju un sociopātiju korekcijā, jo īpaši -noziedznieku recidīvistu rehabilitācijā. Psihedēliskā terapija dažiem no viņiem palīdzēja saskatīt citu dzīves jēgu un radikāli mainīt dzīves ceļu. Pēc psihedēliskajiem seansiem viņiem tika reģistrēta rādītāju uzlabošanās pēc MMPI melu skalas; ari pēc Kalifornijas psiholoģiskās anketas sociabilitātes, socializācijas, paškontroles, pašuztveres un intelektuālo spēju skalām tika konstatēta uzvedības un ieviržu maiņa.
LSD izmantošanai alkoholisma un narkomānijas ārstēšanā veltīti ļoti daudzi darbi, lielākajā daļā no tiem novēroti pozitīvi rezultāti. Tā, piemēram, pusotru gadu ilgusi 135 ar alkoholismu slimojošo katamnēze parādīja, ka 54 % slimnieku, kas saņēma lielu LSD devu (450 mkg), un 47 % slimnieku, kas saņēma nelielu devu (50 mkg), atradās remisijā un tika labi sociāli adaptēti.
Noteikti ir jāmin ari psihedēliķu klīniskā izmantošana, kuras plašs apgabals ir psiholoģiskā palīdzība termināliem pacientiem (neārstējami slimiem cilvēkiem). Psihedēliskās terapijas izmantošana vienmēr palīdzēja mainīt pacientu psiholoģisko attieksmi pret neizbēgamo un tuvo nāvi, mazināja trauksmi, depresiju un nāves bailes, veicināja mieru, izlīgšanu ar pagātni un samierināšanos ar dabas noteiktajiem cilvēciskajiem ierobežojumiem, jauna dzīves, nāves un esamības redzējuma veidošanu. Interesanti, ka šais gadījumos bieži tika novērota ilgstoša (lietojot LSD vairākas dienas vai pat nedēļas) sāpju mazināšanās onkoloģiski slimiem termināliem pacientiem. Termināliem pacientiem efektīvāka izrādījās psihedēliskās paradigmas ietvaros īstenota pieeja.
Pozitīva psihedēliskās pieredzes iedarbība uz psihi tika novērota ne tikai slimiem, bet arī veseliem ļaudīm. Tā, piemēram, pētot 72 brīvprātīgos, tika noskaidrots, ka LSD (200 mkg) uzņemšana veicina pozitīvas un noturīgas personības īpašību un ieviržu pārmaiņas, palielina izpratni par sevi un citiem cilvēkiem, vairo toleranci pret frustrējošām situācijām, paplašina garīgo apvārsni. Daudzi autori pēc LSD seansiem konstatējuši radošo spēju (kreativitātes) pieaugumu. (E. Kru-piekis, A. Griņenko, 1996.)
Kaut arī plaša spektra psihisko traucējumu gadījumā ir konstatēta tik ievērojama klīniskā efektivitāte, nespeciālistu veikta psihedēliskā terapija tomēr var izraisīt nopietnas komplikācijas un blakusparādības. (E. Krupickis, A. Griņenko, 1996.)
Lai gan psihedēliskās terapijas iespējamo komplikāciju saraksts izskatās visnotaļ iespaidīgi, to attīstība nav bieža un, kā likums, to parādīšanās ir saistīta vai nu ar pieredzējuša psihoterapeita trūkumu, vai arī ar kontrindikāciju (visbiežāk - latentu psihisko traucējumu) pietiekamu neizvērtēšanu.
Savdabīga psihedēliskās terapijas komplikācija ir specifisks stāvoklis, ko var nosaukt par "amotivatīvo sindromu".