Ir pieņemts uzskatīt, ka cilvēka ķermenī mīt dvēsele (psihe). Visaptveroši raksturojot cilvēku, tiek runāts par viņa psihosomatisko (grieķu vai. soma 'ķermenis’) stāvokli. Mūsdienu zinātnē ir uzkrājies milzum daudz informācijas par ķermeni kā objektu visdažādākajos aspektos, taču psihe, būdama dziļi subjektīva cilvēka daļa, ir palikusi ārpus zinātniskas izpētes jomas. Varbūt dvēseles jautājums ir atrisināts reliģijās? Domāju, ka pilnīgu un galīgu atbildi nesaņemsiet. Kaut kas neskaidrs paliks vienmēr.
Spēja domāt un just tiek uzskatīta par psihes īpašību izpausmi, un ikdienā ikviens no mums rās izmanto, nemaz neinteresējoties, ko par to būtu jādomā, un tas šķiet tik pašsaprotami. Bet vai ir iespējams domāt un pārdomāt domājamo vienlaikus? Vai ir iespējams just, kā es jūtu to, ko jūtu? Vai ir iespējams izveidot tādu teorētisko modeli, kas sniegtu atbildi uz šiem jautājumiem? Jautājums būtībā ir viens – kādai ir jābūt tādas sistēmas uzbūvei, struktūrai, kas pati sevi kontrolē, pašorganizējas, apzinās? No cik un kādām dalām tā sastāv? Kāds ir šīs sistēmas saturs un forma? Tātad jautājumi ir par psihes dabu, taču, atbildot uz tiem, nevar neatbildēt uz vēl daudziem citiem jautājumiem, piemēram, par laika, telpas un gravitācijas dabu. Mēs domājam laika un telpas kategorijas (agrāk – vēlāk, tuvāk – tālāk). Bet vai mūsu domāšanā piedalās arī gravitācija? Atbildes tiek meklētas joprojām. Un tā, vēloties noskaidrot, kas ir psihe, nonākam pie neaptverami sarežģītu, samudžinātu un, šķiet, nekad neatrisināmu jautājumu kamola. Taču tieši tā ari darbojas mūsu domāšana, psihe – no vienkāršā uz sarežģīto. Bet, kad atrisinām kādu ikdienišķu problēmu, atbildei ir jābūt apmierinošai atbilstoši konkrētajam gadījumam. Tā nebūs visaptveroša, piemērota visām dzīves situācijām, bet gan skaidra un vienkārša. Tātad šoreiz – no sarežģītā uz vienkāršo. Vienkāršais – sarežģītais – vienkāršais. Tādai shematiski jāizskatās psihes darbības ķēdei – trīsdaļīgai jeb trejādai; turklāt visas daļas ir saistītas un tāpēc veido veselumu, ko nodrošina divi darbības virzieni (saites) – no vienkāršā uz sarežģīto un no sarežģītā uz vienkāršo. Ir pašsaprotami tas, ka jautājumam un atbildei ir jābūt saistītiem un ari to saistības apstrādes process (sarežģītais) ir saistīts gan ar jautājumu, gan atbildi. Mēs a priori pieņemam, ka psihe jau ir pašorganizejoša sistēma, un mūsu nolūks ir atklāt, kā tā "darbojas", kā ir "būvēta" sistēma, kas spēj noteikt savu atrašanās vietu laikā un telpā, spēj novērtēt situāciju, izvēlēties optimālo darbības virzienu un mērķtiecīgi to īstenot, kļūdīties, kļūdu konstatēt un izlabot, to visu atcerēties, gūt jaunas iemaņas un vēl, un vēl.
Daži piemēri no tā, kas jau ir mūsu rīcībā. 1969. gadā amerikāņu fiziķis Marejs Gells-Manns saņēma Nobela prēmiju fizikā par kodolspēku kvarku (daļiņa no kādām hipotētiski sastāv elementārdaļiņas) modeļa izveidi. Pēcāk šis teorētiskais modelis tika apstiprināts eksperimentāli un tiek dēvēts par elementārdaļiņu standarta modeli. Mums svarīgi ir tas, ka šis modelis, kas atklāj vielas dabu vismazākajā līmenī, ir trejāds. Tas sastāv no trīs dažādiem kvarkiem, ko vieno divējādas saites. Psiholoģijā ir pazīstams Zigmunda Freida psihes struktūras modelis, kas sastāv no trim daļām – Fgo, Superego un īd. Arī citās psiholoģijas teorijās un darbības shēmās ir trejādi modeļi. Visās reliģijās ir sastopama Dieva trejādība, bet kristietības centrālais tēls ir Svētā Trīsvienība – Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Dievs Svētais Gars. Ari alķīmija ir tre-jādību māksla. Tajā ir trīs simboliskas substances – filozofiskais dzīvsudrabs, sērs un sāls, un katras šīs substances daba tāpat ir trejāda. Daoisma filozofijā Senās Ķīnas domātājs Laodzi traktātā "Daodedzin" 42. panta sākumā saka šādus vārdus:
Dao radījis vienu. No viena divējādāka cēlusies. Divējādiba veidojusi trejādību. Bet trejādība radījusi visas būtnes.