“Eskimosu zēnam nomira māte. Viņš pēc tās tik ļoti skuma, ka nolēma doties uz tālajiem ziemeļiem viņu sameklēt. Zēns piekrāva ceļasomu ar lieliem pārtikas krājumiem, saģērbās silti jo silti un devās ceļā. Iet bija grūti. Soma spieda viņa plecus arvien smagāk un smagāk. Biezais apģērbs traucēja arvien vairāk. Kādu gabalu  nogājis viņš juta, ka tā savu mērķi nesasniegs. Viņš izmeta no somas daļu pārtikas. Bet arī tas maz līdzēja. Tad viņš nometa visu somu. Pēc kāda gabala viņš nometa savu biezo kažoku. Tad sāka nomest arī pārējo apģērbu. Atvieglojis sevi no smagajām nastām viņš sāka skriet saucot mātes vārdu. Un viņš sadzirdēja mātes balsi, kas viņu aicināja pie sevis. Viņš saprata, ka ir sasniedzis to, pēc kā tik ļoti tiecās.”
Šo piedzīvojumu man atstāstīja kāds amerikāņu students nobeigumā paskaidrojot: “Nav iespējams sasniegt nereālu mērķi ar reāliem līdzekļiem”. Vēlāk es to atcerējos katru reizi, lasot par mēģinājumiem ar fizikālās aparatūras vai inženiertehnisko ierīču palīdzību konstatēt tā saucamos “bioenerģētiskos” laukus vai “pierādīt” dvēseles esamību. Bet šie mēģinājumi turpinājās bez cerētajām sekmēm.
Kā nonācām pie uzskata, ka pierādījumi vai pārliecība gūstami tikai ar materiāliem līdzekļiem? Vai nav tā, ka tie ir nasta, kas traucē mums sasniegt mērķi?

Viens no pirmajiem dabas filozofiem Taless no Milētas (ap 625 - ap 547 pirms Kr.) uzskatīja, ka dvēsele var būt arī nedzīvajiem ķermeņiem, par ko liecinot magnēts un dzintars. Nav šaubu, ka šo secinājumu viņš izdarīja vērojot magnēta un dzintara spēju iedarboties uz citiem ķermeņiem no attāluma, kas kontrastēja ar parasti novērojamo ķermeņu mijiedarbību tikai to tiešajos kontaktos un šķita līdzīga tam, kā viens uz otru no attāluma spēj iedarboties ar dvēseli neapšaubāmi apveltītās jeb “dvēseliskās” būtnes (piemēram, cilvēki).
Šis piemērs liek domāt, ka seno grieķu izpratnē dvēsele bija tā, kas piešķīra ķermeņiem tāldarbības spējas, kas par savu klātbūtni liecināja jau “no attāluma”, atšķirībā no parastajiem jeb “bezdvēseliskajiem” ķermeņiem, kas viens uz otru spēj iedarboties tikai tiešā saskarsmē. Šodien ķermeņu saskarsmi dēvējam par ķermenisko jeb mehānisko kontaktu (lat. contactus ‘saskaršanās’ < con ‘sa’ + tactus ‘tauste’). Šīs saskarsmes telpiskā robežas veido to, ko saucam par ķermeņa izmēriem. Tie norobežo telpisko apgabalu, ko ķermenis aizņem tā, ka tajā pašā laikā un tajā pašā apgabalā cits ķermenis nevar atrasties (nesavietojamības princips).
Viens ar otru mehāniski (tieši) kontaktējošu ķermeņu sakārtota kopa ir mehānisms (gr. mechanē ‘darbarīks, ierīce’), kurā viens ķermenis (detaļa) nosaka cita kustību tikai ar to tieši saskaroties. Ārpus tiešās saskarsmes (ķermeņa) robežām viena detaļa otru nejūt.
Jau sen cilvēki bija apguvuši māku jeb tehniku (gr. technē ‘māksla, meistarība’), kā no “bezdvēseliskajiem” ķermeņiem veidot cilvēka gribai pilnīgi pakļautas grandiozas celtnes un sarežģītas ierīces. Šo māku viņi apkopoja īpašā mācībā par mehānismiem, to nosaucot par mehāniku. Viņi ievēroja, ka tās likumiem pakļaujas visi ķermeņi (precīzāk sakot, visi, kas tiem pakļāvās, tika nosaukti par ķermeņiem). Mehānikas pamatlikumus “ievēro” arī ar dvēseli apveltītie ķermeņi, kurai gan tiem pilnībā pakļaujas tikai tad, kad zaudē savu dvēseli. Tas nozīmē, ka dvēsele ir kaut kas ķermeni papildinošs, kas tajā var “iemājot” un var to arī atstāt. Šāda dvēseles “uzvedība” liecina par to, ka tā pati nav ķermeniska. Kas tad tā ir? No kurienes tā nāk un kur aiziet? Kur tā mājo ārpus ķermeņa?