Sakari ar būtnēm, kuras mēs jau pazīstam no dvēseļu pasaules, lai kādā fiziskā veidā viņas būtu, var būt harmoniski vai arī sagādāt vilšanos. Mācība, kas mums jāapgūst no cilvēku savstarpējām attiecībām, ir – pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, nedomājot, ka mūsu laime ir pilnībā atkarīga no kāda cita.
Karmiskās mācību stundas uzstāda smagus noteikumus ikvienam no mums un ar sirdslietām saistīti mokoši pārdzīvojumi ir jau iepriekš paredzētas pārbaudes dzīvēs. Bieži tās ir ļoti smagas, tāpēc daudzi domā, ka nav kopā ar īsto cilvēku, jo kopā būšana sagādā daudz nepatikšanu un sirdssāpes.
Jebkuros apstākļos cilvēku savstarpējās attiecības ir vissvarīgākā daļa mūsu dzīvē. Vai tā ir nejaušu apstākļu sakritība, ekstrasensora uztvere, deja vu vai vienlaicīga darbība, kad jūs pareizā laikā un vietā pirmoreiz satiekat kādu, kurš jūsu dzīvei piešķirs jēgu?
Ja vēlaties, pārcilājiet savas atmiņas, kas saistās ar nozīmīgu pirmo sastapšanos ar kādu svarīgu cilvēku jūsu pagātnē. Vai tas bija skolā? Vai šī persona dzīvoja jūsu apkaimē? Vai satikāt viņu darbā vai kādās izpriecās? Vai kāds jūs iepazīstināja vai arī tā bija nejauša tikšanās? Ko tobrīd jutāt?
Neiejaucoties jūsu dārgajās atmiņās par nejaušiem pagātnes tikšanās brīžiem, jāteic, ka tādi apzīmējumi kā gadījums, nejaušība vai impulss nav attiecināmi uz kontaktiem, kuriem ir izšķirīga nozīme dzīvē. Pasaulē ir daudz gadījumu, kad dzirdēts par to, kā tuvas garīgas būtnes šķērso laiku un telpu, lai atrastu viena otru kā fiziskas būtnes konkrētā ģeogrāfiskā vietā un noteiktā laikā iz Zemes.
Tā ir taisnība, ka mūsu apziņas amnēzija var apgrūtināt nozīmīgu cilvēku tikšanos un mēs varam nepareizi pagriezties un kādā krustojumā palaist garām tikšanos. Tomēr tas var būt „sagatavots” iepriekš, un tāpēc šeit paredzēta cita iespēja – „nejaušības” dublēšana.
Mūsu nākamajā dzīvē, mūsu prātā tiek izvietotas zīmes, lai mēs kā cilvēki tās uzvandītu atmiņā vēlāk. Ceļa zīmes iegriež mūs jaunā virzienā noteiktos dzīves brīžos, kad kaut kam svarīgam ir lemts notikt... un tad mums jāatpazīst zīmes, lai spētu atpazīt arī cits citu.
Ir sena paruna, ka acis ir mūs dvēseles spogulis. Neviena fiziska īpašība nav iespaidīgāka, kad radniecīgas dvēseles sastopas uz Zemes. Dvēseles saglabā tādas atmiņas kā skaņas un smaržas. Visas piecas maņas garīgie teicēji var noteikt kā atpazīšanas zīmes nākamajās dzīvēs. Kad īpašā notikuma laiks ir klāt, tas parasti arī notiek.
Lēmums sagaidīt nākamo dzīvi noteiktā laikā un vietā uz Zemes ietver sakārtotu garīgās plānošanas secīgumu. Atdzimšana ir būtiska dvēseles pieredze. Dvēseļu gatavošanās iemiesoties uz Zemes pielīdzināma kauju veterāniem, kas garā sajozušies kārtējām cīņām. Šī ir pēdējā iespēja dvēselēm izbaudīt visas zināšanas par to, kas viņas patiesībā ir, pirms viņām jāpielāgojas jaunam ķermenim.
Došanās uz āru ir paredzēta pakāpeniskāka nekā atgriešanās uz Zemes, lai ievērotu tikko atbrīvotas dvēseles aklimatizāciju. Tomēr kā dvēseles, kas ieiet mazuļos, mēs nākam no visu zinoša stāvokļa – tā ir garīgā spēja ātrāk pielāgoties apkārtējai videi nekā fiziskās dzīves beigās. Pēc tam tiek dots arī papildu laiks adaptācijai, kamēr atrodamies mātes dzemdē.
Tomēr šis laiks mātē nenozīmē, ka esam pilnībā sagatavoti dzemdību norises satricinājumam – slimnīcas apžilbinošajām lampām, pēkšņai ieelpai un tam, ka mums pirmoreiz fiziski pieskaras. Piedzimšanas šoks ir daudzkārt spēcīgāks par miršanu.
Kādā brīdī pirms dzimšanas dvēsele uzmanīgi pieskarsies un pilnīgāk savienosies ar viegli iespaidojamām bērna smadzenēm, kas attīstās. Kad dvēsele nolemj ieiet mazulī, ir acīm redzams, ka bērnam nav brīvas izvēles akceptēt vai noraidīt šo dvēseli. Ar pirmo ieejas brīdi šai dvēselei sākas hronoloģiskais laiks.
Atkarībā no konkrētās dvēseles nosliecēm savienošanās var notikt agrāk vai vēlāk mātes grūtniecības laikā. Ir bijuši gadījumi, kad dvēseles novilcinājušas savu ierašanos līdz pēdējai dzemdību minūtei, bet parasti tā nav. Pētījumi rāda, ka pat tās dvēseles, kuras piesaistās bērnam laikus, šķiet, gaidību laikā ilgi klejo ārpus mātes dzemdes.
Pēc piedzimšanas gara un miesas vienotība ir pilnībā saliedējusies sadarbībai. Nemirstīgā dvēsele kļūst par uztveres centru cilvēka ego attīstībai. Dvēsele pienes garīgo spēku, kas ir bezgalīgās apziņas mantojums. Dvēseli var ierobežot fiziska trauma, viņa nekad nav ieslodzīta ķermenī. Izņemot ķermeņa pamešanu nāves brīdī, dvēseles var atstāt to un atgriezties tajā, kad ķermenis ir miegā, dziļas meditācijas laikā vai narkozē operāciju laikā. Dvēseles prombūtne ir ilgāka nopietnu smadzeņu bojājumu gadījumā un komā.
Dvēsele pie bērna var ierasties visdažādākajos laikos, atkarībā no bērna, mātes un savas nākamās dzīves. Dvēseles zina, vai bērns izies vai neizies pilnu attīstības ciklu (priekšlaicīga abortēšana no dzemdes). Nepiedzimšana nav viņai pārsteigums. Dažkārt dvēsele var būt klāt tikai tādēļ, lai mierinātu bērnu. Tiem, kas mirst ļoti agri, bieži vien dvēsele nav nepieciešama.
Dvēselei kā bērnam piemīt garām slīdošas domas par citām dzīvēm. Jā, dvēseles sapņo vaļējām acīm ... tas ir veids kā viņas spēlējas kā bērni... sižetu radīšana... iedomāti draugi, kas ir īsti... bet tas izgaist. Dažos pirmajos dzīves gados bērni zina vairāk, nekā tiek piedēvēts.
Dvēsele nodrošina ķermenim lietu sapratni, tās īstenības atpazīšanu, ko smadzenes aptver. Dvēseles un bērna savienošanās nav pabeigta pirms dzimšanas, bet piedzimstot tie ir sākuši papildināt viens otru.
Apmēram piecu vai sešu gadu vecumā dvēsele pavisam pārstāj atstāt ķermeni. Parasti dvēsele ir pilnā „kaujas gatavībā”, kad bērns sāk iet skolā. Bērni, kas ir jaunāki, daudz var tikt atstāti viņu pašu ziņā.
Noslēgumam.
Sakārtotība un jēga Visumā izriet no augstākās apziņas. Atrodoties cilvēka ķermenī, dziļākajā būtībā dvēsele ir pilnīgi vientuļa.
Mēs mācāmies no ļauniem darbiem. Labu rakstura īpašību trūkums atklāj galējās nepilnības mūsu dabā. Tas, kas nav labs mūsos, mūs pārbauda, pretējā gadījumā mums nebūtu ne motivācijas uzlabot pasauli caur sevi, ne metožu, lai novērtētu attīstību.
Mēs ar nolūku dzīvojam nepilnīgā pasaulē. Zeme ir viena no neskaitāmām saprātīgu būtņu apdzīvotām pasaulēm, un katrai būtnei ir nepilnību komplekts, kas jāharmonizē.
Ja mūsu Dievs nav vislabākais tāpēc, ka par mācību līdzekli viņš izmanto sāpes, tad mums jāpieņem šīs sāpes kā vislabākais no tā, kas mums ir, un arī mūsu pastāvēšanas nolūks jāuztver kā dievišķa dāvana. Sāpes dzīvē ir īpaši viltīgas tāpēc, ka tās var bloķēt mūsu dvēseles augstāko dziedniecisko spēku, īpaši, ja to, kas noticis ar mums, mēs neesam pieņēmuši kā iepriekš nolemtu pārbaudījumu. Taču visu mūžu mūsu karma ir iecerēta tā, ka neviens pārbaudījums nebūs mums par lielu, lai to neizturētu.
Kādā templī Ziemeļtaizemes kalnos budistu skolotājs reiz atgādināja vienkāršu patiesību. „Dzīve,” viņš sacīja, „tiek piedāvāta kā pašizteiksmes līdzeklis, sniedzot mums tikai to, ko mēs meklējam tad, kad ieklausāmies sirdsbalsī.” Šo izteiksmju augstākās formas ir dāsnuma akti. Mūsu dvēsele var aizceļot tālu prom no savām pastāvīgajām mājām, bet mēs neesam gluži tūristi. Mēs nesam atbildību par augstākās apziņas evolūciju dzīvē gan sev, gan citiem. Tādējādi mūsu ceļojums ir kolektīvs ceļojums.
Mēs esam dievišķas, kaut arī nepilnīgas būtnes, kas pastāv divās pasaulēs – materiālā un garīgā. Tā ir mūsu sūtība – traukties šurpu turpu starp Visumiem cauri telpai un laikam, mācoties apgūt sevi un iemantot zināšanas. Mums jāuzticas šim procesam, izrādot pacietību un noteiktību. Mūsu esība nav pilnībā apzināta vairumā mūsu iemiesotņu, bet mūsu Es nekad nezūd tāpēc, ka mēs vienmēr paliekam saistīti ar abām pasaulēm.
Apziņa, ka mēs kaut kam piederam, no jauna pārliecina un sniedz mums mieru ne tikai kā patvērums konfliktos, bet apvieno mūs ar universālo prātu. Reiz mēs būsim šā garā ceļojuma galā – mēs visi – un aizsniegsim galīgu apskaidrības stāvokli, kurā viss ir iespējams.