Dvēseles netiecas pēc dzīves, pamatojoties uz etniskām atšķirībām vai nacionālās piederības. Šīs cilvēku atšķirības pazīmes ir apgūtas bērnībā. Izņemot pietiekami labu kultūras pazīšanu, dvēselēm, izvēloties teritorijas, jāņem vērā arī tāds faktors kā daudzu garu sasaiste ar tuksnešiem, kalniem un jūrām. Dvēseles var dot arī priekšroku dzīvošanai laukos vai pilsētā.
Zināmās kultūrās, piemēram, Amerikas pamatiedzīvotājiem, ir tradicionāli, ka dvēseles izraugās palikt ģimenes asinsradniecības robežās. Mirstošs vīrs tiek gaidīts atpakaļ kā viņa paša vēl nedzimušais mazdēls. Praksē gan ir reti novērota šāda ķēde, jo tas bremzētu dvēseles izaugsmi un iespējas.
Reti arī ir novērots, ka dvēsele atgrieztos iepriekšējās dzīves radinieka ķermenī neparastos karmiskos apstākļos. Piemēram, ja vienu vecāku bērni bija cieši pieķērušies viens otram un viens pēkšņi mira, jauns būdams, tad mirušā brāļa vai māsas dvēsele var gribēt atgriezties izdzīvojušā brāļa vai māsas bērnā, lai atjaunotu šīs pārtrauktās dzīves saikni un pabeigtu kādu svarīgu uzdevumu.
Praksē gan vairāk izplatīts ir tas, ka mazu bērnu dvēseles, kuri miruši drīz pēc dzimšanas, atgriežas pie tiem pašiem vecākiem kā viņu nākamā mazuļa dvēsele. Šie plāni ir iepriekš izveidoti kopā ar dvēselēm, kuras piedalās traģiskos ģimenes notikumos, un saistīti karmisku problēmu tīklā.
Literatūrā tiek aprakstīts kāds gadījums, kad pacients mira no dzemdību traumas savas pēdējās dzīvs sākumā. Kad viņam uzdeva jautājumu: „Kāds bija mērķis jūsu dzīvei, kas beidzās jau dažas dienas pēc dzimšanas?” Viņš atbildēja: „Tā bija mācību stunda maniem vecākiem, ne man, un tāpēc esmu izraudzīts, lai atgrieztos pie viņiem kā „pildviela”.” Kad dvēsele atgriežas uz īsu dzīvi, lai palīdzētu kādam citam, pareizāk sakot, lai strādātu ar viņa un nevis paša problēmām, jo atvēlētā laika ir maz, daži dēvē to par „pildījuma dzīvi”.
Aprakstītajā gadījumā tagad mirušā bērna vecāki, kopā dzīvojot iepriekšējā dzīvē, bija bērnu ļaunprātīgi izmantojuši un visbeidzot izraisījuši viņa nāvi. Lai gan šajā dzīvē pacienta iepriekšējie vecāki parādās kā jauns, mīlošs pāris, viņiem acīm redzami vajadzēja pieredzēt postu, ka jaundzimušais bērns, kuru viņi tik izmisīgi vēlējās, tiek zaudēts. Ciešanas pēc šā šausmīgā zaudējuma deva šo vecāku dvēselēm dziļāku izpratni par asins saišu saraušanas sekām.
Gari ne vienmēr redz savas nākamo dzīvju nāves. Ja dvēseles izvēlas dzīvi, kurā viņu nāve būs priekšlaicīga, viņas bieži redz to nākamās dzīves izraudzīšanās vietā. Dvēseles pēc būtības brīvprātīgi jau iepriekš izvēlas ķermeņus, kuriem būs pēkšņas nāvējošas slimības, kurus kāds nogalinās vai kuriem pēkšņi pienāks dzīves gals kopā ar daudziem citiem katastrofiskos notikumos.
Dvēseles, kas izrādās iesaistītas šajos traģiskajos notikumos, netiek pārsteigtas nepareizā vietā un nepareizā laikā ar untumainā Dieva lūkošanos ne tajā virzienā. To var teikt arī par 11. septembra notikumiem Amerikā, kad bojā gāja tūkstošiem cilvēku. Katrai dvēselei ir motīvs notikumiem, kuros viņa izvēlas piedalīties.
Kā notiek jauna ķermeņa izvēle.
Nākamās dzīves atlases vietā mūsu dvēseles iepriekš izskata vairāk nekā viena cilvēka mūžu vienā un tajā pašā laika periodā. Atstājot šo teritoriju, vairums dvēseļu ir noskaņojušās uz vienu galveno kandidātu, kas tiks piedāvāts dvēseles iemājošanai. Tomēr mūsu garīgie padomdevēji dod mums plašas iespējas pārdomāt visu, ko esam redzējuši nākotnē, pirms pieņemam galīgo lēmumu.
Mūsu skolotāji nākamās dzīves atlases vietā lieto relatīvo nākotnes laiku, ļaujot dvēselēm novērtēt aplūkojamo cilvēku noderīgumu, lai izstrādātu iepriekšējā dzīvē nepabeigtas mācību stundas.
Nākamo dzīvju uzmetumu varianti atšķiras pēc grūtību pakāpes, kuru dvēseles prāts nosaka pats sev. Ja mums tikko bijusi viegla iepriekšējā dzīve, ar visai maz iekšēji personīgā progresa, mūsu dvēsele var izvēlēties personu nākamajā ciklā, kurai būs jāsastopas ar sirdssāpēm un, iespējams, ar traģēdiju.
Dvēseles prāts ir tāls no nekļūdīguma, jo darbojas saistībā ar bioloģiskajām smadzenēm. Tieši šī iemesla dēļ, biežāk jāieklausās intuīcijā, mēģinot atslēgt prātu. Neatkarīgi no dvēseles līmeņa, būdami cilvēciski domājoši, mēs visi kļūdīsimies un starplaikos vajadzēs nodarboties ar labojumiem. Tā būs ar ikvienu ķermeni, kuru izvēlēsimies.
Par spīti faktam, ka mūsu dvēseles jau iepriekš zina, kādas izskatīsies nākamajā dzīvē, statistika rāda, ka 90 % gan vīriešu, gan sieviešu ir neapmierināti ar sava ķermeņa fiziskajām īpašībām. Tas ir apziņai piemītošais amnēzijas spēks. Daudz nelaimju rodas, sabiedrībai stereotipizējot cilvēka ārējā izskata ideālu. Taču arī tā ir daļa no dvēseles mācību programmas.
Daudzi invalīdi domā – ja viņi nebūtu ar ģenētiskām kļūdām vai arī nebūtu nelaimes gadījumu upuri, kuros sakropļoja visu ķermeni, tad viņu dzīve būtu piepildītāka. Lai cik cietsirdīgi tas izklausītos, izpētes objekti uzrāda vairākus patiesus nelaimes gadījumus, kas beidzās ar ķermeņa bojājumiem, bet neizrietēja no dvēseļu brīvās gribas. Kā dvēseles mēs izvēlamies ķermeni kāda apsvēruma dēļ. Dzīvošana ievainotā ķermenī nebūt nav saistāma ar karmisku parādu, kura dēļ norēķināmies par iepriekšējās dzīves saistībām, kad esam ievainojuši kādu citu. Dvēseles dzīvošana ievainotā ķermenī, var būt saistīta ar jaunu izziņas ceļu, lai apgūtu cita veida mācību stundu.
Nesen ievainojumus guvušai personai, kas mēģina tikt galā ar fizisku nespējību, ir grūti iestāstīt, ka viņam vai viņai ir radusies izdevība attīstīties ātrāk nekā tiem no mums, kam ir vesels ķermenis un prāts. Šai sapratnei jānāk caur pašatklāsmi. Piepūle, kas nepieciešama, lai pārvarētu ķermeņa nepilnības, paātrina viņu attīstību. Fizisko nepilnību radīto apstākļu, kā arī sāpju pārvarēšana padara mūs stiprākus smagos likteņa pārbaudījumos.
Mūsu ķermenim ir svarīga loma uzdevumos, kurus izvirzām sev dzīvē. Izvēles brīvība, kas mums ir attiecībā uz šiem ķermeņiem, daudz vairāk bāzējas psiholoģijā nekā nosacīta tajos 100 000 gēnos, kas pārmantoti katrā cilvēkā.
Dvēseles meklē pašizteiksmi, attīstot atšķirīgus sava rakstura aspektus. Lai kādi fiziski vai garīgi izteiksmes līdzekļi tiek pielietoti, izmantojot dažādus ķermeņus, karmas likumi būs noteicošie. Ja dvēsele izvēlas vienu galējību, kaut kur tālāk būs līnija, kas dos pretsvaru – līdzsvaros ar pretēju izvēli, lai izlīdzinātu attīstību. Tiek uzskatīts, ka bagātam cilvēkam agrāk vai vēlāk jākļūst par ubagu, lai viņa dvēsele atbilstīgi attīstītos.
Izdzīvojot dažādos izaicinājumos, mūsu dvēseles identitāte nostiprinās. Patiesās mācību stundas dvēseles ir apguvušas, atzīstot un pieņemot savu atrašanos cilvēka veidā. pat kā upuri mēs esam ieguvēji, jo veids, kādā mēs aizstāvamies pret neveiksmēm un spaidiem, patiešām iezīmē mūsu attīstību dzīvē. Dažkārt viena no svarīgākajām mācībām, kas mums jāapgūst, ir vienkārši atbrīvoties no pagātnes.
Dvēseles rūpīgi izvērtē cilvēka dzīves psiholoģiskos aspektus, jo tie ir svarīgāki par fiziskajiem. Pirms došanās uz nākamās dzīves izvēles vietu dvēselei dota iespēja apsvērt iedzimtības un apkārtējās vides faktorus, kas atstās iespaidu uz to, kādā veidā bioloģiskā dzīvības forma funkcionēs.
Dvēseles garīgajai enerģijai ir mainīga ietekme uz tās saimniekķermeņa temperamentu – vai tas būs pārsvarā ekstraverts vai intraverts, racionāls vai ideālistisks, emocionāls vai analītisks. Tāda mainīguma dēļ dvēselēm iepriekš jāapdomā par ķermeņu tipiem, kas viņām vislabāk kalpos nākamajā dzīvē. Dvēseles, kas savienojas ar cilvēkiem, kuros agri attīstās personības traucējumi, tīši noorganizē sev smagu dzīvi.
Dažiem cilvēkiem ir grūti pieņemt ideju, ka ikviens no mums brīvprātīgi piekrīt būt par bērnu noteiktam vecāku pārim, pirms mēs ienākam šajā dzīvē. Kaut arī caurmēra persona ir pieredzējusi mīlestību no saviem vecākiem, daudziem no mums palikušas neatrisinātas, aizvainojošas atmiņas par tiem mums tuvajiem, kuriem vajadzēja piedāvāt aizstāvību un aizsardzību, bet kuri to nedarīja. Mēs izaugam, domājot par sevi kā par savu bioloģisko vecāku un ģimenes locekļu upuriem, kurus iemantojām bez attiecīgas izvēles. Šāds pieņēmums ir aplams.
Ir garīgi apsvērumi, lai, mums pieaugot, apkārt būtu zināmi cilvēki, tāpat kā citi cilvēki iecerēti mūsu tuvumā kā pieaugušajiem. Pazīt sevi garīgi nozīmē saprast, kāpēc mēs dzīvē saistāmies ar vecāku, brāļu un māsu, laulāto un tuvu draugu dvēselēm.
Parasti ir kāds karmisks mērķis, lai saņemtu sāpes vai prieku no mums tuvajiem. Atcerieties, ka līdz ar savu mācību stundu apgūšanu mēs atnākam uz Zemi, lai nospēlētu savu lomu arī citus skolojošā drāmā.
Ir cilvēki, kuri tāpēc, ka dzīvo šausmīgā vidē, apšauba dvēseļu pasauli kā dievišķās līdzcietības centru. Tomēr tā ir galējā līdzjūtība, kad garīgi saistītas būtnes ar iepriekšēju vienošanos iesaistās cilvēku dzīvē, tostarp mīlas un naida attiecībās. Likstu pārvarēšana šajās attiecībās var nozīmēt, ka mums vairs nebūs jāatkārto konkrētas atstrādātas saistības nākotnes dzīvēs. Šādu pārbaudījumu izdzīvošana uz Zemes ierindo mūs paaugstinātā uztveres pakāpē līdz ar katru nākamo dzīvi un vairo mūsu tāpatību kā dvēselēm.
Zemes dzīvē dvēseles gan dod, gan arī saņem garīgas dāvanas caur cilvēku smadzeņu šūnu un saprāta enerģijas simbiozi. Dziļas jūtas, ko izraisa mūžīgā apziņa, ir savienotas ar cilvēka emocijām, lai izpaustu kāda personību, kas arī ir tāda, kādai pienāktos būt. Mums nav jāmaina tas, kādi mēs esam, attiecībā uz dzīves pieredzi – tikai mūsu negatīvās reakcijas uz šiem notikumiem. Āzijas budisti teic, ka apskaidrība nozīmē – meklēt absolūto dvēseles ego, kas atspoguļojas nosacītajā cilvēka ego un darbojas dzīves laikā.
Daudzi lielie domātāji cilvēces vēsturē uzskatīja, ka dvēsele nevar būt pilnībā homogēna ar cilvēka ķermeni un ka cilvēkiem ir divi intelekti. Cilvēka idejas un iztēle, manuprāt, izriet no dvēseles, kas paredzēta kā katalizators cilvēka smadzenēm. Cik daudz spriešanas spēju mums būtu bez dvēseles, ir neiespējami zināt, bet jūtu, ka dvēsele nodrošina mūs ar atskārsmi un abstrakto domāšanu.
Filozofs Kants rakstīja, ka cilvēka smadzenes ir tikai apziņas funkcija, bet ne patieso zināšanu avots. Persona var būt augsti saprātīga un tomēr ieņemt atturīgu nostāju attiecībā uz pielāgošanos neierastām situācijām, kā arī ar nelielu interesi par pasauli.
Tā šķietami ir smaga nasta, ka dvēselei katrā jaunā dzīvē vienmēr no jauna jāmeklē, lai atrastu savu īsto Es atšķirīgā ķermenī. Tomēr garīgie meistari, kuriem nav vienaldzīgas mūsu saistības, ļauj kādam gaismas staram izlauzties caur amnēzijas radīto neizpaužamību.
Kad dvēseles pabeigušas konsultācijas ar pavadoņiem un līdzgaitniekiem par daudzajiem jaunās dzīves fiziskajiem un psiholoģiskajiem izvērsumiem un ķermeņa izvēli, lēmums iemiesoties ir pieņemts. Būtu loģiski uzskatīt, ka viņas tūlīt dodas uz Zemi. Taču tas nenotiek pirms nozīmīga sagatavošanās posma.
Telpa, kur dvēseles dodas „sagatavoties”, dvēseļu pasaulē tiek ierasti dēvēta par „atpazīšanas” vietu vai klasi. Nodarbības šeit ir kaut kas līdzīgs „iekalšanai” pirms gala eksāmena.
Daudziem no mums mūsu tuvākais un dārgākais dvēseles līdzinieks ir mūsu laulātais draugs. Taču svarīgas dvēseles mūsu dzīvēs var būt arī citi ģimenes locekļi vai tuvs draugs. Laiks, ko viņi pavada kopā ar mums uz Zemes, var būt garš vai īss. Svarīga ir ietekme, kāda viņiem ir uz mums.
o Attiecības, kad mīlestība ir tik dziļa, ka abi partneri patiesi nesaprot, kā viņi varētu dzīvot viens bez otra. Šī garīgā un fiziskā pievilcība ir tik spēcīga, ka neviens no partneriem nešaubās, ka viņi ir nolemti viens otram.
o Ir attiecības, kas balstās uz partnerību, draudzību un savstarpēju cieņu.
o Ir arī attiecības, kas galvenokārt balstās uz gadījuma rakstura pazīšanos, piedāvājot mūsu dzīvei kādu mērķtiecīgu komponentu.
Novienkāršojot, tādējādi radniecīgas dvēseles var parādīties dažādās lomās, un cilvēku sastapšanās vienā no šīm kategorijām ir krievu rulete.
Radniecīgas dvēseles ir iepriekš iezīmēti līdzgaitnieki, kas palīdz jums un sev sasniegt kopīgus mērķus, kurus vislabāk iespējams īstenot, atbalstot vienam otru dažādās situācijās. Kas attiecas uz draugiem un mīļākajiem, tad radniecīgu garu personības atpazīšana notiek ar augstākās apziņas palīdzību. Tā ir apbrīnojama un noslēpumaina pieredze gan fiziski, gan garīgi.