Pēc ģimenes locekļa nāves piederīgo procesija dodas gājienā uz kremācijas vai bēru vietu, atbilstoši savām paražām. Nelaiķa tuvākais radinieks veic pēdējās aizvadīšanas ceremonijas: iekur apbedīšanas sārtu un, pēc kremācijas, savāc pelnus, lai pēc tam izkaisītu tos svētajā upē. Pēc bērēm katrs bērinieks dodas attīrošajā vannā. Tuvākie ģimenes locekļi sēro vairākas dienas, sērām beidzoties, notiek lūgšanu ceremonija, bieži vien tiek izdalītas dāvanas trūcīgajiem vai ziedojumi labdarībai.
Mirušā pēcnācējiem ir jāpilda Sraddha, ikgadējs atceres rituāls: lai pielabinātu aizgājušos senčus uz nākamajām trim paaudzēm. Rituāli iekļauj: Arghju (ūdens piedāvāšana), Havanu (uguns upuri), Brahmana Bhojanu (pieaicināto Brahminu cienāšana), Pinda Danu (simbolisku senču cienāšanu ar ēdienu), Dakšinu (nauda un citi ziedojumi) un Tarpanu (pats pielabināšanās akts).

Formālie Rituāli
Pastāv daudz rituālo formalitāšu, tās variē un ne vienmēr ietver priesteru dalību, īpaši dzīves-cikla rituālos, kas tiek veikti ģimenes lokā. Tajos tiek izmantoti daudzveidīgi totēmiska rakstura atribūti, tādi kā Durba (zāle), Tils (sezama sēklas), lotosa ziedi un, bez variantiem, svētais ūdens. Trīs svarīgākās ceremoniālās darbības, kas īsumā ir aprakstītas augstāk, ietver:
• Pudžu – ziedu, Bela lapu, augļu, saldumu, piena, vīraka un, protams, ūdens piedāvāšanu dievus slavinošu himnu dziedājumu pavadībā, kā arī godināšanu ar attiecīgiem roku žestiem un ķermeņa pozām. Interesants fakts, kaut arī Havana (rituālā uguns) un Jadžna (uguns upurēšana) bija oriģināla Vēdu prakse, bet Pudža, kas aizgūta no nevēdiskās, īpaši no Dravidiāņu kultūras, kuras saknes meklējamas Bhakti kustības laikos, ienāca vēlāk. Pudžas laikā tiek iedegts misiņa (vai māla) gaismeklis, kas piesauc saules svētību.
• Kumbha – ar ūdeni piepildīta krūka, apsegta ar mango lapām un kokosriekstiem, atspoguļo visumu un ūdeni, kas ir pati dzīvība. Daudzos rituālos, Kumbha tiek abstrakti pielūgta, kā dievišķības simbols.
• Plana Pratišta - īpašs ceremoniju un lūgšanu rituāls, lai sagatavotu tēlu pielūgsmei, dzīvības iedvešana elkā un tā pārvēršana par dievu vai dievieti. Atkal jau interesants fakts, tālāk seko Visardžana (iegremdēšanās) un papildus rituāli, kas noslēdz dievišķo dzīvības elpu, tā ievērojot pielūgtās dievības svēto dzīves-ciklu.

Ikdienas Rituāli
Ir daži rituāli, kas Indiešu civilizētajai sabiedrībai ir jau kļuvuši par rutīnu, tie sevī slēpj apbrīnojami dziļu jēgu un neskaitāmu nozīmju kārtas! Šie vispārējie ikdienas uzvedības rituālu šabloni ir sekojoši:
• Sasveicināšanās - Sanskritā, ierastais sveiciens ir Namaste, 'Es noliecos Tavā priekšā'. Kopā saliktās plaukstas pie zoda apliecina, ka dievišķais jeb es, ir viens un tas pats visos, bet galvas noliekšana ir pazemīga dievišķā atzīšana sastaptajā personā.
• Noliekšanās vecāko priekšā – zema noliekšanās un pieskaršanās kājām ir cieņas parādīšanas zīme vecākajiem un gudrākajiem, kā arī viņu Sankalpas (laba vēlējumu) un Aširvadas (svētības) izlūgšanās, kas rada pozitīvas vibrācijas. Pazemīga cita cilvēka diženuma atzīšana ir tradīcija, kas atspoguļo spēcīgas ģimenes-saites, kas savukārt ir viens no Indijas nezūdošajiem spēkiem.
• Likuma pārkāpšana, pieskaroties grāmatām, dokumentiem un cilvēkiem ar savām kājām – nekāpšanas paradums uz ar apmācību saistītajiem atribūtiem ir vēl viens un pietiekami biežs atgādinājums par Indiešu kultūras milzīgo cieņu pret zināšanām. Reizi gadā Indieši parāda īpašu godu grāmatām, tas notiek Sarasvati Pudžas dienā, kas veltīta apmācību dievietei, un Visvakarmai, dievišķajam arhitektam, viņa dzīvniekiem un atribūtiem. Citu personu aizskaršana ar kājām ir pielīdzināma viņa vai viņas dievišķības noliegšanai.
• Gaismekļa iedegšana mājas no rīta vai vakara krēslā - gaisma simbolizē zināšanas, bet tumsa, neziņu. Zināšanas kliedē neziņu, tāpat kā gaisma tumsu un, iededzinot gaismekli, cilvēks noliecas zināšanu kā vislielākās bagātības priekšā.
• Lūgšanu telpa mājās – tas vieno ar dievišķo un atbrīvo cilvēku no viltus lepnības un īpašnieciskuma, jo patiesībā viņš ir tikai dievišķo īpašumu pārvaldnieks uz zemes.
• Tilakas attēlošana uz pieres - Tilaka (zīme no sandalkoka vai krāsainas pastas) rada svētuma sajūtu cilvēkā un tiek uzskatīta par reliģisku simbolu.
• Ieziešanās ar svētajiem pelniem - Basma (svētie pelni) ir no Havanas (rituālā uguns), ar to tiek iekrāsota piere vai roku ārējā daļa, askētu gadījumā arī krūtis: tas ir attīrīšanās veids un aizsardzības līdzeklis pret slimībām.
• Ēdiena ziedošana pirms ēšanas – ēdiena ziedošana dievībai un sekojoša tās, kā Prasadas apēšana, ir ikdienas rituālās pielūgsmes daļa, kas apliecina, ka cilvēks ir tikai daļiņa, bet Kungs ir pati pilnība.
• Gavēšana - Upavasa (gavēšana) tulkojumā no Sanskrita nozīmē, 'atrašanos līdzās' jeb ciešu tuvību ar Dievu.
• Pradakšina (griešanās ap centru) – nozīmē, ka Dievs ir mūsu dzīves centrs un cilvēks veic savu ikdienas mājas soli, atzīstot Dievu par centrālo punktu.
• Bijība pret kokiem un augiem - Dievs, mūsu dzīvības avots un spēks, caurstrāvo visas dzīvās būtnes, visu floru un faunu. Tā visa ir svēta, īpaši tāpēc, ka atbalsta dzīvību uz zemes: dāvājot uzturu, skābekli, apģērbu, patvērumu un zāles.
• Zvana skaņas templī - rada labvelīgu skaņu: skaņu 'Om', Dieva universālo vārdu.
• 'Kalašas' pielūgsme -rituāls Kalaša (krūka) ir saistīts ar ūdeni, kas simbolizē pirmatnējos ūdeņus, no kuriem cēlusies visa dzīvība, lapas un kokosrieksti atspoguļo radīšanu. Īpašais lotosa statuss – lotoss atplaukst līdz ar rītausmu un aizver savas ziedlapiņas līdz ar saulrietu. Tāpat arī mūsu prāti atveras augstākajam un piepildās ar zināšanu gaismu. Otrkārt, lotosa-lapiņas nekad nav mitras, kaut arī vienmēr atrodas ūdenī. Tas simbolizē Džnani (gudru cilvēku), kuru neietekmē nedz pasaules bēdas, nedz tās parmaiņas. Treškārt, lotoss radās no Višnu nabas, tad no tās cēlās Brahma un radīja pasauli. Tāpēc lotoss simbolizē radītāja un radītā saikni.
• Tulsi pielūgsme – būdams vissvētākais augs, tulsi var tikt izmantots, nomazgāts un atkārtoti lietots, tas tiek uzskatīts par labu sevis attīrīšanas līdzekli. Tam ir milzīga ārstnieciska vērtība, augu var izmantot vairāku slimību ārstēšanā, tai skaitā saaukstēšanās.
• Gliemežvāka pielūgsme - pirmā skaņa 'Om' izplūst no gliemežvāka un atkārto labvēlīgo skaņu, ko Dievs izdvesa pirms pasaules radīšanas. Mazos ciematos cilvēki, kas to nevar izdarīt tempļos, apstājas jebkurā vietā un laikā, ņem pārtraukumu no darba un domās noliecas Dieva priekšā.
• ’Šanti' atkārtošana trīs reizes - Šanti (pasaule), kā dabisks esamības stāvoklis, tiek piesaukta. Tiek uzskatīts, ka jebkas, atkārtots trīs reizes īstenojas, tāpat, kā zvērests tiesas priekšā.
• Kokosriekstu piedāvājumi – Tādos svētkos kā kāzas, festivāli, jauna transporta līdzekļa iegāde, tilta atklāšana, laivas vai kuģa nolaišana ūdenī, pārvākšanās uz jaunu māju vai dzīvokli, tiek saplēsts kokosrieksts, kas simbolizē cilvēka ego sabrukumu. Kokosa sula atspoguļo Vasanu (iekšējās vēlmes), kas pēc tam tiek piedāvāta Dievam kopā ar balto kodolu: kas ir prāts. Tradicionālajā Abhišekā (tronī kāpšanas) rituālā, kas dievu pielabināšanas mērķiem tiek veikts visos tempļos un mājās, tiek izmantoti daži rituālie atribūti, piemēram, pār dievību tiek liets piens, kaisīts biezpiens, tā tiek apziesta ar medu, sandala pastu un svētajiem pelniem un, protams, apslacīta ar maigo kokosrieksta pienu. Katrs materiāls nes sevī īpašu nozīmi un dāvā noteiktus labumus ticīgajiem.
• 'Om' skandēšana – viena no Indijā visvairāk piesauktajām skaņām –simboliem. Ar 'Om' sākas visas Mantras un Vēdu lūgšanas, visas labvēlīgās darbības, un tā pat tiek izmantota pat kā sveiciens. Ta sastāv no 'O' (fonētiski tas izklausās kā 'a'), 'U' (kā 'u') un 'M' (kā vārdā 'mamma'), trīs burti simbolizē trīs stāvokļus (nomoda, miega un sapņu); trīs dievības (Brahma, Višnu un Šiva); trīs Vēdas (Rig, Jadžūr un Sama); un trīs pasaules (Bhuh, Bhuvah un Svah, kas minētas Gaijatri Mantrā). Dievs atrodas visās tajās un stāv pāri tām visām.
• 'Arati' - Arati ir katras rituālās pielūgsmes fināls vai arī godājama viesa sveikšana. To pavada zvanu skaņas, lūgšanu dziedāšana, mūzikas instrumentu spēlēšana un plaukstu sišana. Tā tiek izpildīta kopā ar Šodaša Upačaru (sešpadsmit totēma objektiem) pēc kārtas, ar māla gaismekli (lai saskatītu Dieva daiļo atveidu); kamparu (kas sadedzina visas mūsu vēlmes, neatstājot no tām ne pēdu); augļiem; gardumiem; gliemežvāku; utt. Arati liesma vērš mūsu uzmanību pie visas gaismas avota, piemēram, saules (dievība, kas ir atbildīga par prātu), mēness (tas, kas nāk no gara), un uguns (tas, kas nāk no runas). Arati beigās mēs izstiepjam savas rokas virs liesmas, pieskaramies acīm un galvai un domās skaitām lūgšanu: Lai gaisma, kas izstaro no Dieva attīra manu redzi; lai es varu skatīt dievišķo; un manas domas ir cēlas un skaistas.

Tempļa Rituāli
Visi augstāk minētie rituāli - reliģiskie, vispārpieņemtie, dzīves cikla, Samskaru, formālie un ikdienas – piedzīvo savu kulmināciju templī un ir tā vai citādi saistīti savā starpā. Pēc dievišķā pārveides, rituāli iegūst absolūti antropomorfas pielūgsmes formu. Indivīda ikdienas rituālu cikls ir, piemēram, vairākkārtēja vēršanās pie svētbildēm, tām tiek veltītas godpilnas lūgšanas un ceremonijas: sākot ar pamošanos no rīta; mazgāšanos; ģērbšanos; un ēšanu, beidzot ar Arati (vakara lūgšanas), gaismekļu iedegšanu, elpas iedvešanu gliemežvākos; un visbeidzot ar nakts mieru.
Indiešu templis(Devalaija) arhitektoniski ir rituāla Vēdu konstrukcija, kas psiholoģiski nošķir ticīgo no viņa ierastās vides un ikdienas nemiera. Piemēram, Višnu rituālu priekšraksti izšķir četrus tā atveidošanas veidus: ceremoniālais attēlojums, kas precīzi atbilst ikonogrāfijai; papildus attēls ar dieva dzīvesbiedri (Lakšmī); svētku procesiju tēls; un attēlojums, kas paredzēts ticīgo pielūgsmei.
Savukārt, viduslaiku Šivas praktiskās reliģijas teksti (Agamas) nosaka rituālās sagatavošaās kārtību meditācijas posmiem. Kā jau tika minēts iepriekš, Vēdas nepropogandēja dievus un viņu tempļus. Tas bija rituāls pats par sevi un sastāvēja no vārdiem (Mantra) un žestiem (Mudra) -, kurus izrunāja un atveidoja priesteri (un iniciētie laji), tā veidojās Indiešu reliģiskā pieredze. Vārdi daļēji atveidoja antropomorfus elementu jeb stihiju tēlus un psiholoģiskos spēkus. Vēlāk vairāki šo metaforu komponenti rada savu izteiksmi monumentālos tempļos un mākslinieciskos dievu atveidos: no akmens, metāla un māla. Tai pat laikā rituāli turpināja pildīt savu galveno mērķi: atkal un atkal atjaunojot cilvēka saikni ar dzīvības spēku un dievišķo, tā uzturot sabiedrības dzīvības sparu un vitalitāti. Rituāli ir izpildījuši savu sociālo funkciju: apvienot milzīgas ticīgo grupas, dažādas sabiedrības daļas vienotā paaudzē un dažādas paaudzes vienā rasē, jo sākotnēji reliģija uzrunāja cilvēkus tikai rituālu valodā. Rituāli ir izpildījuši arī savu vēsturisko funkciju: savienojot tagadni ar pagātni, tie ir nodrošinājuši reliģijai acīmredzamu nākotnes scenāriju.