Izprast Gangas upi nozīmē izprast svarīgu Indijas daļu. Tā ieņem unikālu vietu visās pasaules mitoloģijās, teoloģijās un ticībās. Nevienā citā kultūrā dabas parādība nenes sevī tik milzīgu reliģisku un psiholoģisku jēgu.
Svētvietu ir daudz, bet te ir vesela upe, kas dāvā pestīšanu, nevis kādā citā pasaulē, bet esot vēl uz šīs zemes, un tas tiešām ir retums. Ganga ir tik dziļi iespiedusies Indiešu iztēlē, ka pat cilvēkiem, kas nekad nav dzīvojuši šī upes tuvumā, tā vienmēr ir visvarenākā upe. Un šādā gadījumā nepārsteidz, ka Ganga ir arī viena no vispopulārākajām Indijas dievietēm.
Hinduisma domā tā ieņem tik centrālu vietu, ka visu reliģisko stāstu klāstā ir atrodams arī kāds nostāsts par šīs upes izcelsmi. Hinduisma Varenā Trīsvienība arī ir cieši saistīta ar Gangu. Upe tiek aprakstīta kā Brahmas meita, Šivas sieva un Višnu ķermenis, kad tas izkūst. Šī lomu daudzveidība radusies tāpēc, ka katrs ticīgais vēlējās atrast patvērumu Gangas pestīšanas žēlastībā un neviens nevēlējās palikt malā. Gangas visstiprākā puse un īpašais spēks ir viņas spēja attīrīt jūs no grēka. Ar vienu šī svētā ūdens lāsi pietiek, lai aizskalotu prom visus grēkus, kas uzkrājušies pat vairāku dzīvju laikā. Kāds plaši zināms stāsts vēsta, ka ar vienu lāsīti Gangas ūdens, kas uzpilināta grēcinieka pelniem, pietiek, lai attīrītu no visiem grēkiem un viņš beidzot nokļūtu debesīs, jo neviens nav tik grēcīgs, lai Gangas ūdeņi nespētu viņu glābt. Tāpēc Ganga tiek atzīta par pirmo no visām žēlsirdīgajām mātes dievietēm.
Tīri psiholoģiski pats fakts, ka pastāv Ganga, ir cilvēku lielākais mierinājums, jo tas nozīmē, ka nekad netiek zaudēta cerība un nav tik necaurredzamu grēka biezokņu, caur kuriem Ganga brīnumainā kārtā nevarētu sev izlaust šķīstības un glābiņa taku, neskatoties uz bieži vien sastopamo pārāk paviršo priekšstatu, ka tas tikai mudina grēkot. Te nav runa par to, ka jūs grēkojat, cik vien vēlaties, un pēc tam gluži vai pēdējā brīdī pasmeļat malku Gangas ūdens. Šie ūdeņi tiešām pārvērš, tie pārveido tieksmi uz ļauna darīšanu par dedzīgu labā vēlmi. Ir zināms daudz stāstu, kas atspēko visus šos uzskatus par pārāk vienkāršo glābiņu, un tie nekad nav ieņēmuši nozīmīgu, kur nu vēl svarīgāko vietu Indiešu domāšanā. Gangas dāvātā pestīšana ir nopietna lieta, tā nav tikai triviāla iegremdēšanās tās plūstošajos ūdeņos. Tipisks mīts par upes mitoloģisko izcelsmi, jāsaka, gandrīz viens no žanra raksturīgākajiem pārstāvjiem ir sekojošs. Dieva atzīmētais gudrais Narada bija liels ceļotājs, un priecīgi minot dieva takas, viņš mēdza līksmi dziedāt. Kādu dienu viņš mežā uzgāja neparastu būtņu grupu. Tās bija ievainotas un mocījās sāpēs, kas lika viņām nepārtraukti locīties un kratīties drebuļos. Šausmu pārņemtais riši apstājās, lai palīdzētu cietošajām būtnēm, bet izrādījās, ka tas iedzina viņas vēl lielākā izmisumā. Atklājās aizskarošā patiesība. Šīs būtnes juta nemitīgas sāpēs Naradas bezgalīgās trallināšanas dēļ! Tie bija radžu gari, kurus viņš, svētā neziņā, mocīja ar savu nemākulīgo dziedāšanu, un tā kā viņš bija svētais riši, šīs mokas viņas spīdzināja faktiski fiziski. Viņš uz līdzenas vietas apsolīja, ka nekad vairs nedziedās, kamēr nebūs apguvis pareizās dziedāšanas iemaņas un nostādījis balsi. Tomēr steigā apsolītais nespēja atgriezt šīm nabaga nomocītajām radžām veselību.
Viņas paziņoja, ka ir tikai viena izeja. Izcilajam Dziedātājam jeb pašam Šivam ir viņām jādzied un tikai šis dievišķais izpildījums spēs viņas izdziedināt. Turklāt viņš iemācīs arī Naradai, kā patiesībā ir jāizdzied šīs radžas. Šivam pret to nebija nekādu iebildumu, bet tā kā radžu skaits bija iespaidīgs (Narada bija ražīgs dziedātājs!), viņš izvirzīja savu prasību. Viņš varētu izturēt tik ilgu uzstāšanos tikai gadījumā, ja viņam būtu Ideāli Kausītāji, kas par viņu pastāvīgi sajūsminātos un radītu absolūti estētisku gaisotni. Tikai kad dziedātājs būtu pilnībā pārliecināts, ka viņa auditorija ir sapratusi visas un ikkatru viņa dziedājuma niansi, dziesma kļūtu patiesi dziedinoša. Šiva vēlājās, lai par viņa auditoriju kļūst Brahma un Višnu. Viņi labprāt piekrita, jo Šiva ir visu Daiļo Mākslu Meistars un dziedājums viņa izpildījumā ir patiesa bauda pat Dieviem.
Tiklīdz Varenais Dievs sāka dziedāt, radžām kļuva vieglāk un viņas sāka izdziedināties. Arī Šivas klausītāju gaidas netika pieviltas. Neatkarīgi no tā, kādā virzienā plūda dziesma, klausītāji bija pilnīgā harmonijā ar viņu. Pēkšņi Brahma pamanīja, ka notiek, kas neparasts. Višnu tik ļoti bija iegrimis dziedājumā un saplūdis ar tā maigajām skaņām, ka viņa kājas jau bija sākušas kust! Brahma mierīgi savāca šo izkusušo Višnu savā ūdens krūkā. Un kaut arī Brahmas, kā klausītāja, uzmanība nebija salīdzināma ar Višnu smalko estētiskās uztveres spēju, no savāktā šķidruma viņš izveidoja dievišķi skaistu meiteni, kas pateicoties savas dzimšanas unikālajiem apstākļiem, svētīja visu, kam vien pieskārās. Tā bija Ganga un, simboliski, viņa bija Brahmas meita, jo šis dievs bija dāvājis viņai formu u aprises. Ganga dzīvoja debesīs, kur viņas priviliģētais statuss un unikālās spējas galu galā padarīja viņu nepakļāvīgu un nevaldāmu. Ganga bija kaprīza un untumaina būtne, kuru neviens nespēja aizkavēt, jo kas gan varētu stāties pretī pašam Višnu spēkam? Tikai varenais Kalnu Valdnieks Himalaija jeb Himavans bija iecietīgs, un ar labvēlību izturējās pret viņas nedarbiem un dīvainībām. Ganga kļuva par šī valdnieka audžumeitu un kā traka pastāvīgi auļoja pa viņa smailēm un klintīm.
Tomēr drīz vien pār zemi nāca grūti laiki un tikai Gangas pestīšanas ūdeņi varēja atjaunot izjaukto līdzsvaru. Viss okeāns bija izkaltis, tas savukārt grāva visu zemes ekosistēmu. Šī katastrofa bija kāds netīšs riši Agastjas labās rīcības rezultāts. Tas notika tad, kad cilvēci bija nomocījuši kādas dēmonu cilts uzbrukumi. Šī cilts mitinājās okeāna ūdeņos, uzbrūkot cilvēkiem un nogalinot, kad vien ienāca prātā, no dēmoniem nebija glābiņa. Taču ievērojamais gudrais izdzēra visu okeāna ūdeni, lai dievi un tautas varoņi varētu sakaut dēmonus uz sauszemes. Lai nu kā, Agastja, kaut arī bez tīša nodoma, bija izdzēris pilnīgi visu okeānu, saskaņā ar tradīcijām, viņam vienmēr piemitusi nosliece uz tamlīdzīgu neapzinātu brīnumu pastrādāšanu. Un tātad, okeāna pepildīšana bija viens no uzdevumiem, kuru izpildei bija nepieciešama Ganga.
Otrs uzdevums bija saistīts ar Ikšavaku dinastijas Valdnieka vārdā Bhagiratha stingro apņemšanos. Vairākas paaudzes iepriekš viņa senča Sagara tūkstots dēli bija saniknojuši kādu gudro un viņš sadedzināja tos līdz nāvei ar savu nikno skatienu. Šo nelaimīgo dvēseles tika arī nolādētas. Viņiem nebija lemts nonākt debesīs, kamēr vien Gangas ūdeņi nebūtu nokāpuši uz zemes un neapskalotu viņu pelnus. Tā kā savu senču godināšanas rituālu izpilde ir visu senās Indijas valdnieku galvenais pienākums, šī uzdevuma atrisināšana kļuva par katra valdnieka goda lietu. Viens pēc otra viņi mēģināja glābt savus senčus, praktizējot tapasju, bet viņiem nekas neizdevās. Tomēr Bhagiratha bija viens no tiem, kuru gribas priekšā pat Visums maina savu ierasto kārtību. Viņa tapasja bija tik grūta un sarežģīta, ka Brahma galu galā piekrita atļaut Gangai nokāpt uz zemes. Bet viņš brīdināja Bhagirathu, ka šīs nokāpšanas spēks būs tik liels, ka zeme sašķelsies gabalos, ja vien Šiva nepiekritīs uzņemties šo triecienu pār savu galvu, tā sadalot trakojošos ūdeņus vairākās mazās straumītēs.
Nabaga Bhagirathas priekšā tagad bija vēl grūtāks uzdevums, izlūgties Šivas žēlastību. Bet Žēlsirdīgajam Šivam nemaz nebija nekas iebilstams pret palīdzības sniegšanu tik uzticīgam ticīgajam. Toties Gangai gan bija prātā pompozi sava spēka demonstrēšanas nodomi, joka pēc viņa bija nodomājusi pāris reizes paraut Šivu līdzi saviem trakojošajiem viļņiem. Uzzinot par šo nodomu, Varenais Dievs iedegās dusmās un viss Kosmiskais Ūdens sapinās un pazuda bezgalīgajā visumā, kas bija Šivas mati. Neviena pati ūdens lāse neskāra zemi. Bet Bhagiratha, atsakoties krist izmisumā, atkal veica tapasju un Šiva, apbrīnojot viņa neparasto gara spēku, beidzot izlaida piecas Gangas straumītes no saviem matiem. Tad, nu jau savaldītā Ganga, iemīlējās Varenajā Dievā. Parasti viņa tiek saukta arī par vienu no Šivas sievām, jo pastāvīgi atrodas viņa ciešajos apskāvienos!
Starp citu, šis mīts patiesībā ir alegorija par dievišķo zināšanu ieguvi, kas vienmēr glābj. Straumju, kā tādu, aktivizēšana prasa milzīgu piepūli. Ja tās tiek izlaistas pār nesagatavotu prātu vai pasauli, tās vienkārši sašķeļ to gabalu gabalos. Tāpēc sākumā tās tiek nodotas guru, kas ir sagatavots un spēj tikt galā ar tik spēcīgu materiālu. Viņš nodod zināšanas caur mazajām straumītēm, kas atspoguļo katra individuālā meklētāja uztveres spēju. Šiva ir Adi-Guru, pirmais guru, un tas ir tikai loģiski, ka dievišķais glābiņš nāk caur viņu.
Saskaroties ar Šivas ķermeni, Ganga kļūst pat vēl svētāka un, kad tā beidzot apskalo Sagaras dēlu pelnus, viņi acumirklī nonāk debesīs. Ganga šajā gadījumā tiek saukta arī par Bhagirathi, par godu cilvēces dižajam labdarim. Ganga uz zemes, patiesībā, ir tikai viens no tās trīsdaļīgās formas aspektiem. Dievišķā upe joprojām plūst Debesīs, kur to sauc par Mandakini. Nokāpjot uz zemes, viņa kļūst par Gangu, un pēc ieplūšanas okeānā viņa nokāpj pazemē, kur zināma ar vārdu Alaknanda. Tāpēc Ganga ir pestīšanas un glābiņa avots visās trijās pasaulēs, šī iemesla dēļ viņa bieži tiek saukta arī par "Trīskāršo Glābiņa ceļu." Vieta, kur Ganga sastopas ar Jamunas upi, ir īpaši svēta, šeit notiek lielais Kumbh Melas festivāls. Tomēr Gangas svētums neaprobežojas ar kādu vienu upes vai okeāna savienojuma punktu. Visas Gangas daļas ir vienādi svētas, un visi viņas ūdeņi atbrīvo cilvēku no grēka sloga.
Šai Plūstošajai Dievietei par godu nav izveidotas slavenas svētnīcas. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa vienmēr ir klāt, plūstot tieši pār jums. Šajā gadījumā Dievs burtiski pats nāk pie lūdzēja. Neiesaistot iztēli, šo burtisko izteicienu, protams, var apšaubīt, jo kā gan bieži vien tik duļķainā un piesārņotā upe var kļūt par patieso un žēlsirdīgo glābiņu. (Par laimi šodien upe ir arī fiziski daudz tīrāka, nekā tas bija senajos laikos). Ganga ir visgudrākā un daudzsološākā psiholoģiskā patiesība, tā ir jauns sākums. Ganga ir dzīvs kultūras iemiesojums, kas atsakās padoties cilvēciskajai dabai, neatkarīgi no tā, cik dziļi būtu iepazītas visas tās tumšās puses. Tas var būt tikai viens žests, viens ticības akts, kas izpērk grēkus, un paveras ceļš atpakaļ pie gaismas. Bet tam ir jābūt neviltotam un patiesam, nevis košai ārišķīgai pietātei, kas neapmuļķos nevienu, vismazāk jau pašu Gangu.
Ir kāda interesanta teorija par to, ka grēciniekam tuvojoties Gangai, visi viņa grēki, bailēs no iznīcināšanas, izlec no viņa ķermeņa un paslēpjas kokos, kas rotā upes krastus. Savukārt, kad viņš izkāpj no upes, viņš var būt atbrīvojies no grēkiem, bet, ja nav notikusi patiesa grēku nožēla, atteikšanās no tiem un iekšējā pārveide, trīs visnegantākie grēki ielec atpakaļ tieši viņa ķermenī! Kāds tautā labi zināms stāsts lieliski izskaidro šo uzskatu. Parvati, Šivas sieva, greizsirdības pārņemta, sūdzējās par viņa otru sievu Gangu, sakot, ka tā ir padarījusi glābiņu pārāk vienkāršu, un neviens to vairs nenovērtē. Šiva atteica, ka glābiņš nemaz nav tik vienkāršs un piedāvāja to apliecināt.
Viņš pieņēma līķa formu un apgūlās upmalā vienā no vislabvēlīgākajām dienām, kad glābiņu 'garantēja' tikai iegremdēšanās Gangas ūdeņos vien. Parvati spēlēja sērojošās atraitnes lomu. Visiem saviem mierinātājiem viņa stāstīja, ka redzējusi sapni, kurā Šiva solījis atgriezt dzīvē viņas mirušo vīru, ja kāds no visiem grēkiem tīrs cilvēks, kas peldējies Gangā, pieskarsies viņas vīra līķim. Ja savukārt, šī pelde nebūs attīrījusi viņu no visiem grēkiem, šis cilvēks arī mirs. Neskatoties uz visu ārišķīgo godbijību pret Gangu, neviens nebija gatavs riskēt ar dzīvību. Te pēkšņi parādījās pilsētā bēdīgi slavenais slepkava. Viņš dzērumā gandrīz nevarēja nostāvēt kājās un neslēpa, ka nāk tieši no bordeļa, kur pavadījis visai patīkamu nakti. Dzirdot skumjo stāstu, viņš jūtu pārņemts sadrūma un steidzās pārliecināt 'atraitni', "Es esmu vislielākais grēcinieks šajās zemēs, bet nesatraucieties, jaukā kundze, jo es grasos iegremdēties Gangā un attīrīties no visiem saviem grēkiem. Es noteikti varēšu jums palīdzēt." Pats būdams satriekts, ka pirmoreiz dzīvē dara kaut ko labu, neko neprasot pretī, viņš veica iegremdēšanos. Pēc tam, ar milzīgu godbijību un pilnīgu pārliecību un ticību, ka ir attīrīts, viņš tuvojās līķim. Tiklīdz viņš pieskārās tā kājām, Šiva pielēca stāvus un paziņoja, "No visiem cilvēkiem, kas šeit peldējušies, tikai tev ir patiesa ticība un nožēla. Tikai tu esi ieguvis pestīšanu un glābiņu, peldoties Gangā. Pārējie ir tikai palikuši slapjāki."

Māte Ganga