Jungs ir dzimis Šveicē, Kesvilā pie Bodenezera, ēvanģēliski reformētās baznīcas mācītāja ģimenē. Tēvam ir teologa un filologa izglītība. Mātes ģimenē vairākās paaudzēs vīrieši ir bijuši mācītāji. Vectēvs – arī vārdā Karls Gustavs – ir bijis ārsts. Teoloģijas un medicīnas gaisotne Jungu ģimenē tādējādi ir ietekmējusi nākamā pasaulslavenā psihologa profesionālo virzību.
Junga māte ir psihiski nelīdzsvarota, valdonīga, slimīga, tāpēc Jungam pret viņu ir ambivalentas jūtas. Tēvs ir samērā vāja rakstura cilvēks.
Patiecoties tam Jungs savā bērnībā ir kluss, sevī noslēgts, īpaši nemeklē draudzību ar vienaudžiem, daudz vientulībā klejo pa skaistajiem parkiem, gremdējoties pārdomās un sapņos. Intelektuālajā attīstībā ir krietni vien pārāks par saviem vienaudžiem. Jungs ir introvertas ievirzes tips, ļoti jūtīgs, dažkārt līdz slimīgumam. 4 gadu vecumā redz sapni, kura nozīmīgumu vēlāk akceptē pat 65 gadu vecumā. Sapnī redz zemes atveri – alu, kurā zelta tronī sēž falliskais simbols, ko interpretē kā bezapziņas ielaušanos pirmējā pieredzē. Skolā pusaudža gados smagi pārdzīvo netaisnīgumu no skolotāju puses – skolotājs nespēj noticēt ka tik augstas kvalitātes sacerējumu angļu valodā uzrakstījis Jungs pats un kaunina viņu par negodīgumu. Pusaudzis nomierinās tikai vientulīgajās pastaigās, kuru laikā atklāj savu ,,iekšējo pasauli’’ un milzīgo iekšējo spēku potences sevī. Vīzijas par Dievu uz pilsētas katedrāles jumta un dažādi citi pārdzīvojumi pakāpeniski izraisa Junga kritisku un skeptisku attieksmi pret reliģiju. Viņš daudz prāto par cilvēka būtību un sūtību, tā iekšējo un ārējo dzīvi, pakāpeniski piešķirot iekšējai dzīvei galveno lomu.
Universitātē Jungs studē medicīnu, pārdzīvo zināmas grūtības izvēloties tālāko specializāciju, jo tajā laikā psihiatrija ir nepopulāra un nesola panākumus ne zinātnē, ne personīgajā dzīvē. Tomēr viņš par to izšķiras būdams dziļā Riharda fon Krafta – Ebinga grāmatas par psihiatriju iespaidā. Junga izpratnē psihiatrija ir nozare, kas ļauj izzināt dabiskā un kulturālā, naturālā un vēsturiskā, materiālā un garīgā mijiedarbību cilvēka dzīvē un attīstībā.
Pēc universitātes beigšanas dodas uz Cīrihi, uz Burghelcli dziedinātavu. Šeit viņš nonāk pie vēlmes risināt cilvēka mūsdienīguma problēmu :,,Ne jau pašlaik dzīvojošais cilvēks ir mūsdienīgs – mūsdienīgi cilvēki ir ārkārtīgs retums, jo cilvēku lielākā daļa saglabā arhaiskas psihes struktūras un tikai ārēji izrāda savu saistību ar mūsdienām. Tas rada ne vien individuālās psihiskās komplikācijas, bet arī masveida neirozes un psihozes, nemierus un sacelšanās, dziļus satricinājumus, kas šķeļ un grauj moderno dzīvi.’’
Jau studiju gados Jungs aizraujas ar tolaik populāro okultismu, piedalās spiritisma seansos un iepazīstas ar astroloģisko un parapsiholoģisko literatūru, atzīstot ka ,,visas šīs parādības kā izpētes objekti ir zinātnes cienīgas.’’ 1902. gadā ir pabeigta doktora disertācija ,,Par tā saucamo okulto fenomenu psiholoģiju un patoloģiju’’, kurā jau iezīmējas nākamā pieeja psihes izpētei. Šajā darbā Jungs izmanto savas māsīcas gaišreģes spējas. Neizglītotā māsīca transa stāvoklī dalījusies ar zināšanām, kuras nekad apzināti nebija apguvusi. Tādējādi pie atziņas par bezapziņas veidojumiem Jungs nonāk pirms iepazīšanās ar Freida darbiem. Šeit vēl būtu jāpiebilst ka gaišreģa spējas pa mātes līniju piemitušas vairākiem senčiem un arī pašam Jungam.
1903. gadā 28 gadu vecumā Jungs apprecas ar Emmu Raušenbahu. 1906. gadā pārceļas uz dzīvi Kisnahtē pie Cīrihes kur arī nodzīvo visu mūžu. Ārēji viņa dzīve rit mierīgi, bez spilgtiem notikumiem – viss galvenais noris iekšēji. Viņa ģimenē piedzimst 5 bērni – 4 meitas un dēls, ikdienu aizņem psihiski slimo ārstēšana un grāmatu rakstīšana.
Laikā no 1913. – 1917. gadam Jungs piedzīvo smagu garīgu krīzi. Viņš ļauj saviem pacientiem brīvi stāstīt par viņu fantāzijām un sapņiem. Tad iestājas laiks kad Jungam pašam sāk rādīties draudīga satura sapņi un vīzijas. Piemēram viņš redz sapnī mirušo ķermeņus, ievietotus krematorija krāsnīs. Taču tad atklājās, ka tie var būt dzīvi cilvēki. Viņš redzēja arī šausmīgas katastrofas, kuras notiek Eiropā, un jutās ,,attaisnots’’ tikai tad, kad patiešām sākās Pirmais pasaules karš. Vīzijas ar krematorija krāsnīm piepildījās Otrā pasaules kara laikā. Tādejādi šajās vīzijās viņš atrod kolektīvās bezapziņas pastāvēšanas apstiprinājumu: viņa psihē aktualizējušies eiropiešu kopējās bezapziņas dzīlēs snaudošie spēki. Šajā laikā Jungs pat atsakās no lekciju kursa Cīrihes universitātē, jo jūt ka ,,viņā notiek kaut kas izcils’’.
Viņš iedziļinās savas bezapziņas  noslēpumos. Īpaši viņš norūpējies jūtas par savas subjektīvās pieredzes iekšējo un ārējop pasauli – kontaktiem ar citiem cilvēkiem un materiālajiem objektiem. Viņam liekas neiedomājami turpināt aizrauties ar ārējo pasauli, jo tad attīstība var kļūt pārāk vienpusēja. Jungs sāk ,, veseluma’’ meklējumus lai integrētu personību, kurā abas viņa puses būtu saistītas līdzsvarā. Šis pašizskaidrošanas princips virziens iekļauj arī neizbēgamo nāvi un faktu, ka tās iestāšanās ir ārpus viņa Ego kontroles. Junga pārdomas ar laiku ieņem reliģiozu ievirzi. Šis iekšējais pagrieziens un pašanalīze dzīves vidusdaļā lielā mērā atspoguļojas Junga rakstos par pašattīstības vai pašrealizācijas grūto un sāpju pilno procesu.
1944. gadā sirdslēkmes dēļ atrodas slimnīcā un piedzīvo klīnisko nāvi. Vīzijās redz sevi lidojam ap zemi un jūt, ka viņam piederošā pieredze, domas un biogrāfija, ir tikai daļa no cilvēces pieredzes.
 Atveseļojies Jungs ceļo un lasa lekcijas visā pasaulē. Laiku no 69 līdz 86 gadiem pats uzskata par produktīvāko. Pateicoties šais gados paveiktajam viņu uzskata par vienu no gudrākajiem un svētākajiem cilvēkiem pasaulē.