|  | | | Rāmakrišna (Gedadhar Čatterdži, 1836-1886) | | | Noejot mistiķa ceļu, Rāmakrišna nonāca pie atziņas, ka visi cilvēki ir vienas Mātes bērni, ka visi ir vienoti un tikai ilūzija nodala vienu no otra, bieži izraisot pat atklātu naidu. Viņš saprata, ka visas reliģijas atšķirīgos veidos runā par vienu un to pašu Patiesību. Neviena no tām nav sliktāka vai labāka par otru. Viņš nolēma izpētīt visas reliģijas. 1866. gada beigās viņš pirmoreiz iepazinās ar Islāmu. Satiekot pieticīgu musulmani, kas arī bija izzinājis Dievu, viņš palūdza iepazīstināt sevi ar viņa ticību. Meditācijas stāvoklī viņš izzināja Allāhu, kas pietuvojās viņam un saplūda ar viņu, atklājot Patiesību.
Pēc 7 gadiem, 1874.gada novembrī, kāds indietis izlasīja viņam Bībeli. Tā Rāmakrišna pirmoreiz satikās ar Kristu, kura apziņa arī iekļuva un izšķīda viņā. Viņš gāja daudzu un atšķirīgu hinduisma sektu ceļus un atklāja, ka tie visi ved pie viena un tā paša Dieva, ka dievišķās mīlestības gaisma ir katrā cilvēkā. Viņa dvēselē vairs nebija nekādas pasaulīgās juteklības. Dvēseles tīrība, pie kuras viņš tā tiecās, beidzot bija sasniegta. Tagad viņš bija gatavs sākt savu misiju, bet viņu saistīja pienākums attiecībā pret sievu.
Viņi atkal satikās, kad viņai apritēja 14 gadi. Jauna dzīvesbiedre izrādījās gudra un augstsirdīga, viņa visādi atbalstīja vīru viņa izvēlētajā ceļā, kļūstot par viņa visuzticīgāko mācekli. Tagad nekas netraucēja viņam iet nolikto ceļu. Viņa uzdevums bija palīdzēt katram attīstīt savas spējas, saskaņā ar personīgo aicinājumu. Viņš redzēja katra ceļu un misiju, saprata un mīlēja visus cilvēkus. Viņš plūca, saskaņā ar viņa paša teikto, trīs brīnišķīgus zināšanu augļus: "Līdzcietību, Dievbijību un Pašatteikšanos". Viņam piemita neticami smalka fiziskā un garīgā jūtība: viņš prātā, sirdī un jūtās saplūda ar katru cilvēku, izjūtot svešas sāpes un nelaimes, kā savas, kas nesa viņam neizmērojamas ciešanas.
Kopš 1879. gada viņam sāka rasties skolnieki. Viņš ir ļoti stingrs to izvēlē, jo viņiem ir jāattīsta un šķīstībā jānes tie pamati, kurus viņš nodod. Viņš gatavo skolniekus, lai kopā izveidotu visvarenu kopienu, ordeni. Tas pieprasa no skolniekiem daudz prasmju, prāta pilnvērtību un atvērtu mīlošu sirdi. Viņš aizliedz ziedot kāda likumiskās tiesības, lai kas viņš būtu: "Personīgais glābiņš, – tas pārāk daudzos gadījumos ir egoisms, un tad - tā ir visļaunākā dvēseles nāve". "Pildiet savus pasaulīgos pienākumus ar tādu pašu dedzību, ar kādu jūs domājat par Dievu. Es nelūdzu jūs atteikties no visa. Pastāv pienākums attiecībā pret radiniekiem. Jums ir jāaudzina savi bērni, jāuztur sava sieva, jānodrošina ar visu nepieciešamo pēc savas nāves, bet ja jūs to neizdarīsiet, tas nozīmē, ka jums nav sirds". "Dzīvot reliģisku dzīvi pasaulē- tas pats, kas palikt istabā ar vāju gaismas staru. Mācieties, izpildot savu pasaulīgos pienākumus, vienmēr baudiet šo gaismas staru! Tas, kas sasniedzis zināšanu, ir brīvs visur! Tikai muļķis, kas atkārto "es esmu saslēgts", beigu beigās top saslēgts. Gars - tas ir viss. Ja tas ir brīvs - jūs esat brīvi."
Rāmakrišna brīdināja savus skolniekus par godkārīgu filantropiju: darot labo, ir jābūt absolūti atsvešinātam no tā, lai pat egoisma, godkārības un slavas slāpju ēna neskartu darbību. Viņš pieprasīja, lai skolnieki attīrās no egoisma. "Nesteidzieties, ejiet katrs savā solī! Esiet pārliecināti, ka sasniegsiet mērķi. Neskrieniet un neapstājieties. Ceļš ir vienāds visiem. Bet vieni ir jau agrāk uzsākuši savu ceļu, un mērķis tuvojas." Viņa uzdevums - iededzināt skolnieku sirdīs patiesu žēlsirdību: "Kāda atšķirība starp žēlsirdību un patmīlību? Žēlsirdība - tā ir mīlestība, kas izpaužas attiecībā uz visiem un nekas to neierobežo, bet patmīlība- tā ir pieķeršanās pašam sev, savai ģimenei, savai valstij. Padziļiniet mūs ceļošo žēlsirdību, kas ved pie Dieva."
Tā viņš dzīvoja savu mīlošo un uzticīgo skolnieku ieskauts. Bet viņš brīdināja viņus par sevis pielīdzināšanu Dievam.
Kopš 1881.gada dievlūdzēju pūļi pulcējās pie svētnīcas sētas, lai ieraudzītu un dzirdētu šo neparasto, leģendu apvīto cilvēku. Viņš ar visiem bija neticami pacietīgs un sirsnīgs. Mierīgi un maigi atbildēja uz tūkstošiem jautājumu, piepildot apkārtējos ar prieku, mieru un cerību. Viņš runāja ar viņiem 20 stundas diennaktī. Tas turpinājās mēnešiem, kamēr viņa ķermenis sabruka zem milzīgā sasprindzinājuma spiediena.
1884.gadā viņš lauza savas kreisās rokas plaukstu- sekoja nopietni sarežģījumi, bet 1885.gada aprīlī sākās kakla iekaisums. Ārsti aizliedza viņam runāt, bet viņš turpina sludināt, un tauta, vēl vairāk kā iepriekš, pulcējas ap viņu.
Svētdiena, 1886.gada 15.augusts, viņa pēdējā diena.
Par spīti mokpilnām sāpēm kaklā viņš līdz pēdējai minūtei runāja ar savu mīļoto skolnieku Vīvekanandu.
Viņš aizgāja no dzīves ar Mātes Kali vārdu uz lūpām.
| | |
|  |  |  |
|
 | | |
|
JAUNĀKAIS BEZMAKSAS TESTS: Cik veselīgas ir tavas attiecības ar vīriešiem?  | JAUNĀKAIS FOTO ALBUMS: Prajogas pārgājiens jūras krastā  |
|
