|  | | | Mūsu likteņa likums | | | Nav neviena absolūti neticīgā. Mēs varam neticēt kādai īpašai doktrīnai vai ticības formai, vai vienai īpašai Dieva izpausmei; bet mūsos visos ir iekšējā ticība savai garīgajai pastāvēšanai. Lai vai kādā veidolā tā izpaustos, mums tai ir jābūt. Mums jārok un jārok arvien dziļāk, kamēr mēs atrodam savu iekšējo reliģiju. Tā ir apslēpta mūsos jau kopš dzimšanas. Pat ja neesam tai devuši kādu vārdu vai nosaukumu, tā dzīvo mūsos. Tās dēļ mēs dzīvojam; un līdzko mēs sajūtam tās Klātbūtni, mums vairs no nekā nav jābaidās. To, kas zina Patiesību, Patiesība atbrīvo no visām bailēm. "Tev jāzina Patiesība un Patiesība darīs tevi brīvu" ,– brīvu no visām bailēm. Pašlaik mūs vajā bailes. Vienā vai otrā formā tās vienmēr mūs vajā. Mēs mēģinām aizbēgt no tām, bet nespējam.
Mēģināsim nebēgt ne no kā. Dievs dos mums spēku. Viņš nekad mūs nepieviļ, ja tikai mēs neaizmirstam Viņu piesaukt. Bet lieta tāda, ka nonākot grūtībās mēs aizmirstam par savu garīgo dabu, mūsu ticību un prātu aizklāj tumšie šaubu mākoņi un bailes arvien pieaug. Tāpēc mums par savas dzīves galveno ieradumu ir jāpadara turēšanās pie sava Ideāla. Tā ir reliģija. Mums tas jādara ne tika lūgšanu stundā, bet arī strādājot un darbojoties. Mums jāievēro likums, kas saka, ka pat nakts melnumā pazibējusī doma, kuru neviens cits pat nenojauš, piedalās mūsu liktens celtniecībā. Ja mūsos valda ļaunas domas, pat neskatoties uz to, ka tās neizpaužas darbībā, tās rada indi mūsu sistēmā un ietekmē mūs pašus daudz vairāk, nekā personu pret kuru tās vērstas. Mēs to saucam par dabisko tendenci. Cilvēks domā, ka ir dabiski dusmoties uz jebkuru, kas viņu provocē; bet tas nešķiet visai dabiski kādam, kas izprot pastāvošo likumu un ir iemācījies kontrolēt sevi. Viņam pat nevajag sevi kontrolēt šajā situācijā, jo viņa prāts un zināšanas kliedē tumsu un dusmas nemaz nerodas. Lai nu kā, katram ir jāiziet cauri sākotnējām iekšējās cīņas un disciplīnas stadijām; un ja mēs neesam gatavi to darīt, mūsu ceļš būs garš un grūts. Ar savu piepūli mēs saīsinām šo ceļu. Mēs varam kļūt apātiski attiecībā uz garīgām lietām un padoties, pieņemot savu stāvokli, kā likteni; bet tas nav labākais veids, kā veidot savu likteni. Katram no mums ir jāatrisina zināmas problēmas, lai pierādītu visu uz ko mēs esam spējīgi. Ja mēs varam radīt kaut ko, kas apmierina mūsu augstās garīgās tieksmes, tad varam nolikt to Dieva altāra priekšā un viņš to pieņems. Bet ja mēs domājam, ka mums viņš jāgodā ar tukšiem slavas vārdiem, mēs nekad viņu neiepriecināsim. Tikai tas, kura dzīve ir ražīga, iepriecina un apmierina Viņu.
Ir bejzjēdzīgi cerēt uz absolūti laimīgu dzīvi un debesu augstumu sasniegšanu pec šīs dzīves, ja mums nav nekā tāda, ar ko būtu to nopelnījuši. Ja mēs neesam nopelnījuši Debesis, bet mums tiks piešķirta vieta tajās, mēs nespēsim tajās ilgi noturēties. Tas ir tas, ko mēs bieži vien aizmirstam. Ja šodien mūsu dzīve sastāv no pasaulīgā skatījuma uz lietām, ja mēs uzvedamies netīkami un nepiedienīgi, mēs, protams, nesasniegsim neko debesīm līdzīgu un neko tīru, un nebaudīsim svētlaimes aromāta apskāvienus. Ja mūsu prāts, mūsu sirds, mūsu uzvedība un rīcība ir zemiskas un mēs tomēr tiekam paaugstināti un pacelti uz augstāku līmeni, mēs jūtamies tā it kā būtu nonākuši nevietā un esam nelaimīgi. Debesis ir Debesis tikai tad, kad mūsu sirds sitas ar tām vienā ritmā; citādi tās kļūst neciešamas. Mēs nekad nevaram paturēt vai baudīt kaut ko, ko neesam pelnījuši. Ir noteikti gadījumi šai pasaulē, kas var likties nejauši vai netaisnīgi, - nevainīga cilvēka ciešanas, noziedznieka milzīgā bagātība; bet to vienmēr var izskaidrot ar kāda likuma ietekmi. Cik ilgi noziedznieks bauda labklājību? Vai viņa laime ir ilgstoša vai pārejoša? Mēs nevaram izskaidrot savu dzīvi, aplūkojot tikai šo gadījumu. Mums tā jāaplūko kopā ar visu, kas bijis pirms tam. Pirms šīs dzīves bija cita dzīve un pirms tās vēl cita un tā tālāk. Tikai savienojot šīs parrautās dzīvju ķēdes posmus, mēs spējam izskaidrot pat to, kas šodien liekas neizskaidrojams.
Gudrības gaisma mums atklāj, ka kosmiskajā visumā nav nekādas netaisnības. Mūsu uzdevums ir sekot likumam un piepildīt savu dzīvi ar gudrību un darbības spēku. Tā mēs varam paplašināt visas cilvēces ražas lauku. Citi cilvēki, redzot mūsu darba augļus, sekos mūsu piemēram. Mūsu dzīves cēlie ideāli un mūsu padomi palīdzēs citiem. Tā mēs balstam viens otru, caur pareizu palīdzēšanu sev.
Vēdu filozofijā dzīves likstas netiek uzskatītas par Dieva sodību. Tās tiek skaidrotas ar faktu, ka cilvēks pats spēlē nozīmīgu lomu sava likteņa veidošanā. Viņš sagādā materiālu, no kura tiek veidota viņa dzīve un apkartējā vide. Kad mēs to saprotam, mēs labprātīgi pildām šī likuma pavēles. Tikai gars svēta mūsu dzīvi un liek mums strādāt, nevis savas laimes labā vai, lai apmierinātu savas personīgās vajadzības, bet par godu Dievam. Tad, kad mēs vēlamies, lai Viņš izmanto mūsu rokas un kājas, mūsu sirdi un prātu, un ziedojamies Viņam pilnībā, tikai tad Viņš mūs pieņem. Kad šādas domas piepilda mūsu prātu, nav vairs vietas nenozīmīgajām lietām. Tas ir ceļš, kuru ejot dižie gari nomet savu smago slogu. Bet ne jau neveselīga pacietība. Tā mums maz noder. Izturības spēks ved mūs pie gudrības. Un prieks. Ja mēs nesam savi slogu vienkārši tāpēc, ka tas ir mūsu pienākums, mēs esam apstākļu vergi. Bet kad mēs zinām, ka nesam to, lai gala rezultātā sasniegtu augstas virsotnes, tad mēs ne tikai uzlabojam savus apstākļus, bet arī paceļamies pāri tiem.
Mūsu dzīvē ir jāatstāj vieta šim ziedojumam. Bet lūgšanu skaitīšana altāra priekšā, rakstu lasīšana vai pievienošanās baznīcas draudzei nepadara mūsu dzīvi svētīgu. To spēj tikai likuma izprašana un pildīšana savā dzīvē. To darot mēs kļūstam patiesi reliģiozi; mēs patiesi esam Dieva bērni un varam pārpārēm baudīt Kunga prieku un svētības. Tāpat mēs bagātinām ne tikai savu dzīvi, bet varam darīt kaut ko arī citu labā. Mēs varam dot tikai to, kas mums ir.
Mēs pastāvīgi dodam un saņemam. Apzināti vai neapzināti mēs visi viens otram sagādājam laimi vai ciešanas. Vai nu uzveļam smagu slogu uz citu pleciem, vai nu palīdzam to atvieglot. Nonākot ar kādu kontaktā, ar skumjām un grūtsirdību sirdī, mēs metam ēnu arī uz otra cilvēka sirdi. Ja mūsu sirds ir nomākta, mēs nomāksim arī citas sirdis. Bet ja mēs nesam sirdī Dieva gaismas liesmu, turam tajā tēlu, kas izstaro Debesu smaidu, mēs darām labu pat, ja to neapzināmies. Kad mēs darbojamies caur gara svētumu, ar pazemību, ar Patiesības mīlestības pilnu prātu, mēs iznīcinām visu ļauno. Mūsu ziedošanās un uzticība padara mūs par instrumentiem Dieva rokās. Tad mēs ne tikai paši pareizi kaļam savu likteni un atbrīvojamies no visa ļaunā, bet palīdzam citiem, veidot viņu likteni un nolikt savu dzīvi uz Patiesības altāra.
| | |
|  |  |  |
|
 | | |
|
JAUNĀKAIS BEZMAKSAS TESTS: Cik veselīgas ir tavas attiecības ar vīriešiem?  | JAUNĀKAIS FOTO ALBUMS: Prajogas pārgājiens jūras krastā  |
|
