Pasaule ir Mīlestības izslāpusi. Pašlabumu meklēšanas jūklī, cilvēks ir pazaudējis pašu svarīgāko spēju – dot, dot mīlestību no sirds, par to neprasot atpakaļ ne vismazāko nieku.
Šobrīd cilvēcei samilzušas nopietnas problēmas, un no tā – atrisinās viņa tās vai nē – atkarīga mūsu nākotne. Nākotne – tie ir mūsu bērni, viņi jau dzimst savādāki, lai glābtu pasauli, taču arvien vairāk pilnīgi veseliem vecākiem nevar būt bērnu, kāpēc?... Iespējams tas ir sods vai brīdinājums, kuru pašiem vecākiem saprast ir ļoti grūti. Lai izmainītu pasauli, vispirms jāmainās pašiem, jo visu nelaimju sakne atrodas pašā cilvēkā.
Visvienkāršākā atbilde uz dažādām neveiksmēm, slimībām vai citām nelaimēm ir sacīt, ka iepriekšējā dzīvē tika grēkots, bet tagad grēki ir jāizpērk, taču tā būtu nolemtība, kuru Dievs cilvēkam nav paredzējis, viņš tam ir devis laba un ļauna atzīšanas koku, un paša cilvēka ziņā ir izvēle kā veidot savu dzīvi, savas attiecības. Neapšaubāmi pastāv arī zināma informācijas daļa, kuru katrs pārmanto no saviem vecākiem. Kamēr bērns ir mazs un pats vēl nespēj lemt par savu dzīvi, vecāki to veido un koriģē ar savas dzīves piemēru, notikumiem, darbiem un nedarbiem. Biolauka struktūras bērni pārņem no vecākiem.
Mātes loma ir milzīga, jo tieši viņas rīcība nosaka nākamā cilvēka veselību un likteni. Protams, arī tēva loma nav mazāk svarīga, jo par bērna ķermeni un garu tēvs un māte ir atbildīgi vienādā mērā. Vecāki nodod bērniem absolūti pilnīgu informāciju par savu priekšteču uzvedību, informācija veido bērna likteni, viņa ķermeni, raksturu un garīgumu. Energoinformatīvajā līmenī vecāki, bērni un mazbērni ir viens vesels. Vecāku psihe, emocijas un uzvedība iespaido bērna psihi, emocijas un fizisko stāvokli. Mainot vecāku apziņu, var mainīt bērna fizisko stāvokli. Bet maldīgi ir domāt, ka vecāki ir visu vareni, un kā vien gribēs ietekmēs savus bērnus, kā tautā saka, kā gribu tā audzinu. Viss negatīvais, kas tiek nodots bērna dvēselei, pēc tam vēršas pret pieaugušajiem. Ja mēs nenosodām bērnus, tad attīrām sevi un viņus, bet, ja aizvainojumu un naidu turam sevī ilgstoši, tie pāriet dvēselē un kļūst bīstamai, un tādējādi mēs nepalīdzam, bet nogalinām gan bērnus, gan sevi.
Bērna zemapziņā notiek tas, kas bijis vecāku apziņā. Bērni pastiprina visas vecāku programmas, tāpēc arī norēķinās smagāk. Atmaksa ar bērna veselību liekas nejēdzīga no cilvēka viedokļa, taču biolauka līmenī nav cilvēku, ir idejas. Katrs cilvēks ir noteiktu programmu kopums, bet bloķēšanas mehānisms strādā pret pasaulei bīstamām negatīvām idejām un programmām.
Bērni ir pieaugušo pasaules nepilnību palielināmais stikls. Nereti var novērot, ka bērni vecāku klātbūtnē uzvedas nesalīdzināmi sliktāk nekā ar svešiem ļaudīm, ar kuriem bērns kļūst kluss un paklausīgs. Vairumā gadījumu tā ir karmiskā mehānisma darbība. Vecākiem un bērniem kopā esot, notiek kā pozitīvo, tā negatīvo programmu, kuras vecāki viņiem nodevuši caur biolauku, pastiprināšanās un aktivizācija. Arī vecāki biolauka līmenī nes atbildību par bērnu uzvedību un rīcību. Sieva, kura apvainojas un nosoda vīru, arī bērnos ieprogrammē to pašu. Bērni saņem tēva iznīcināšanas programmu, taču jau daudzkārt pastiprinātu.
Mūsu bērniem tagad ir desmitiem reižu lielākas enerģētiskās iespējas nekā mūsu senču bērniem dažas paaudzes iepriekš. Taču pārāk maz uzmanība tiek veltīta viņu garīgajai attīstībai: tiekdamies pirmkārt uz profesionālo orientāciju, uz savu bērnu nākotnes materiālo labklājību.
Daudzās valstīs tiek pētīti šie vecāku un bērnu attiecību ietekmējošie faktori, kā arī, kas īsti ietekmē un vai vispār ietekmē jaunā cilvēciņa dzīvi un tā saucamo likteni. Pētījumi parāda, ka jau pirms dzimšanas bērns aktīvi sadarbojas ar apkārtējo pasauli un viņa garīgo un fizisko būtību visstiprāk ietekmē mātes ētika un garīgums. Piektajā grūtniecības mēnesī bērns ir vienots ar Dievu un no viņa saņem savas spējas. Trešajā ceturtajā mēnesī sieviete iztur pārbaudījumus, tie var izpausties visdažādākajās formās, bet no rezultāta atkarīgs topošā bērna raksturs un dzīve. Galvenais, lai orientācija uz garīgajām vērtībām vienmēr būtu nozīmīgāka par visu pārējo.
Astroloģija ir sekundāra, bērna dzimšanas laiku nosaka viņa biolauka struktūra, tā ir – karma. Zvaigznes nosaka likteni, tāpēc, ka attiecīgais cilvēciņš piedzima noteiktā brīdī, saskaņā ar savu enerģētisko konstrukciju. Mainot enerģētisko konstrukciju ar garīgās attīstības centieniem pēc Dievišķā, izmainās arī karma un liktenis, tāpēc var teikt, ka katrs dzimst ar savu laimi, bet viņa paša spēkos ir visu mainīt.
Topošā bērna raksturs un liktenis veidojas vecāku informatīvi enerģētiskajā laukā jau pirms viņa ieņemšanas. Ieņemšanas brīdī tie jau pastāv un nosaka bērna nākotni, un tāpēc, ja vecāki šaubās, vai bērns viņiem vajadzīgs, notiek uzbrukums šīm struktūrām, to deformācija un pat daļēja iznīcināšana. Galēji nelabvēlīgi gaidāmā bērna lauka struktūras ietekmē strikts viņa dzimuma plānojums, kāda no vecāku noliegsme pret dēlu vai meitu. Pat šaubas par bērna vēlamību, nerunājot jau par centieniem atbrīvoties no viņa – tas ir postījums viņa liktenim, laimei, veselībai, saskarsmei un vienotības struktūrām ar cilvēkiem.