Oficiālās medicīnas panākumi mūsdienās ir neapšaubāmi, bet tās galvenā problēma joprojām ir izprast, kas ir slimība, kādi ir tās cēloņi un kas jādara, lai tā nerastos.
Saskaņā ar Austrumu medicīnu, cilvēks, pirmkārt, ir enerģētiska sistēma, kas mijiedarbojas ar visu pasauli. Zigmunds Freids pierādīja, ka zemapziņas dziļākās struktūras dzīvo pēc saviem likumiem, un vienu reizi pārciests stress, nekad nepazūd, bet glabājās un ar laiku var izsaukt slimību.
Pirms vairākiem gadu simtiem, tālu no Latvijas, tika veikts kāds eksperiments: nelielā attālumā no vilka, novietoja aitu. Pagāja tikai trīs dienas un aita nobeidzās, lai arī fiziski bija vesela. Izrādījās, ka tas, ko mēs dēvējam par apziņu, psihi, lielā mērā nosaka organisma stāvokli. Tātad ar psihes palīdzību ir iespējams ārstēt tajos gadījumos, kad medikamenti vairs nelīdz. Cilvēkam, kam apziņas līmenis ir nesalīdzināmi augstāks par dzīvnieku, atbilstoši šis efekts ir daudzreiz iedarbīgāks.
Pastāv arī likumsakarība: iedarbojoties uz lauka struktūrām, mainās ne tikai fiziskais stāvoklis, bet arī cilvēka emocijas, raksturs un notikumi viņa dzīvē – tas ko pierasts dēvēt par likteni. Tātad lauka līmenī cilvēka fiziskais, emocionālais un psihiskais stāvoklis ir savstarpēji saistīti. Ārstējot fizisko ķermeni, ārsti neapzināti iedarbojas arī uz emocijām un psihi, tāpat arī iedarbojoties uz intelektu, psihi, emocijām, var iespaidot fizisko stāvokli. Praksē nav novērots, ka cilvēks, kurš jau ilgu laiku sirgst ar kādu hronisku slimību, būtu laimīgs, emocionāli pacilāts un apmierināts ar notiekošo.
Laiks vistiešākajā veidā var ietekmēt ķermeņa veselību. Matērija, laiks un telpa – tā ir ārējā forma, informācija un gars – saturs. Saturs realizējas formā, forma attīsta saturu. Laika punktu nobīde nākotnē uzlabos cilvēka stāvokli, bet atsviešana pagātnē var radīt smagu slimību. Tas, kas izdarīts pagātnē, veidos nākotni. Karmisko slāņu tecējuma ātrums ir saistīts ar laiku. Kad tiek pārkāpti augstākie likumi, laiks paātrinās un cilvēks ātrāk noveco. Jo stiprāk dvēsele saistās pie Zemes, jo steidzīgāk rit laika procesi un paātrinās novecošana. Pastiprināta pieķeršanās zemes lietām deformē enerģētiskā lauka struktūras un izraisa slimības.
Visumam ir savi aizsardzības mehānismi pret cilvēka ļaunumu. Ir atklāts kāds ļoti interesants fakts – cilvēks – tas ir dzīvnieka un auga apkopojums. Mati, nagi un zarnu trakts dzīvo pēc augu valsts likumiem, tādēļ pēc nāves matu un nagu augšana neapstājas, gluži tāpat kā puķi, kuru nogriež un ieliek vāzē, tā vēl spēj dzīt asnus. Matu izkrišana ir saistīta ar piesaisti zemes lietām un agresiju. Te sāk darboties Visums aizsargmehānisms, kurš neļauj agresijai nokļūt smalkākajos slāņos.
Eksistē četras galvenās īpašības, kuru vērtībai jābūt maksimālai: garīgums, vesela psihe, maksimāls mīlestības un minimāls zemapziņas agresijas līmenis. Tos papildina vēl divi papildus parametri: dvēsele un uzvedība. Katrs, kura personīgie parametri izrādās zemāki par noteiktu līmeni, tiek labots ar slimību, bet neveiksmes gadījumā ar nāvi.
Slimība – tas ir sarkanais signāls, ka cilvēks iet nepareizā virzienā. Cilvēks, kurš uzskata, ka viņu glābs tabletes vai burvju paņēmieni, jau ir slims. Galvenā aizsardzība pret slimībām ir ētikas augstāko likumību izpilde. Ētika – vakardienas greznums, šodienas nepieciešamība – ir vienīgais nosacījums, lai izdzīvotu rīt. Ļaudis, kuri domā tikai par fizisko veselību, tuvākajos gados var piemeklēt dinozauru liktenis. Ir par maz apmeklēt fitnesa klubus un veselības centrus, jādomā par savas dvēseles attīrīšanu un garīgo attīstību. Tas, ko sauc par imunitāti, ir biolauka apvalka veseluma, kvalitātes līmenis. Aizraujoties ar maģiju, zūd ētika, mīlestība un spējas izzināt pasauli, savukārt tas grauj pašu cilvēku, viņa bērnus un radiniekus.
Slimība nav lavīna, kuru var novākt, attīrot platību. Slimība ir kā ūdens, kurš tek no krāna, un, pirmkārt, vajag aizgriezt krānu – slimības cēloni. Lai kā arī neārstētu konkrēto slimību, kura var pat pārvietoties no viena orgāna uz citu, - ja cēlonis nav novērsts, tas turpina uzturēt slimību. Neatrodot cēloni, slimību var tikai pārvietot vai nu uz citu orgānu, vai uz likteni, vai cilvēka psihi, vai uz viņa nākamajām dzīvēm, vai arī visu pārsviest uz bērniem. Mehānika paliek mehānika. Bez garīgām izmaiņām slimību neizārstēt. Slimības, traumas un nepatikšanas dzīvē, personības, rakstura un psihes sabrukums ir dažādas grēku izpirkuma izpausmes. Jebkuras problēmas cilvēka dzīvē – likteņa nepatikšanas, fiziskas un garīgas slimības, traumas – ir biolauka pašregulācijas sistēmas darbības rezultāti, garīgo struktūru sairuma sākšanās piespiedu bloķējums, jo tās ir galvenās stratēģiskās struktūras, kuras atbildīgas par cilvēka un viņa pēcnācēju izdzīvošanu. Bioenerģētiskā iedarbība ir daudz spēcīgāka par jebkurām zālēm, bet arī daudz bīstamāka.
Slimība var izpildīt dažādas funkcijas:
• Brīdinājums;
• Darbības, kura traucē cilvēka pareizu attīstību, apstādināšana;
• To mehānismu novākšana, kuri ļauj izplatīt nelabvēlīgu informāciju.
Ārstēt vajag pirmām kārtām – ar izpratni. Nekad, nevienam un ne par ko nevajag uzstādīt pretenzijas. Ne liktenim, ne Dievam, ne pagātnei, ne ļaudīm. Šūna nevar uzstādīt pretenzijas organismam, vadoties no savām personiskajām interesēm. Tāda šūna tiek atgrūsta, tā saslimst.
 Nodarbojoties tikai ar fizisko ķermeni, medicīna arvien tālāk un tālāk aiziet tieši no sava galvenā uzdevuma – ārstēt, jo cilvēks pirmām kārtām ir gars, biolauks. “Mediķis filozofs ir Dievam līdzīgs,” sacīja Hipokrāts. Zināmas iezīmes var saskatīt arī galvenajā varonī seriālā “Doktors Hauss” – medikamenti + cēloņu meklēšana + nežēlīga attieksme pret fizisko ķermeni, lai glābtu garu, izskan frāzē: “piezvaniet man, ja viņš nomirs..., ja izdzīvos arī piezvaniet...” Slimība ir nepareizas uzvedības un domāšanas bloķējums, visbiežāk zemapziņā.
Slimība ir nevis ļaunums, bet gara sabrukuma programmas apstādināšanas veids. Cilvēkam var palīdzēt, just līdzi, bet žēlot nedrīkst, tas var kaitēt garam un dvēselei. Lai cilvēks varētu atveseļoties, viņam tas jāgrib pašam. Kad zemapziņā informāciju ievada piespiedu kārtā, notiek biolauka struktūru deformācija, kura pēc kāda laika var izpausties kā saslimstība fiziskajā līmenī.
Sāpes un slimība nevis vienkārši jāpieņem, bet zināmā mērā par to jāpriecājas, jo tās glābj dvēseli un, protams, arī miesu. Lai saprastu teiktā būtību un spētu to pieņemt ir jāmaina sava domāšana, cilvēks ar standarta domāšanu par šiem vārdiem var tikai neizpratnē šausmināties. Patiesība tomēr ir šāda: jo vairāk ciešanu pieņems dvēsele, jo mazāk to paliks ķermenim.
Iespējams, ka daudzi vecāki ir saskārušies ar tādu slimību kā alerģija. Aizejot pie ārsta, parasti tiek konstatēts – bērns pārdozējis C vitamīnu, par daudz tiek doti citrusu augļi, pārāk daudz ēsti saldumi, nepanes putekšņus, putekļus un tml. Vai patiesais cēlonis ir apelsīns, kinder oliņa vai kaķa spalvas? Daudzas alerģijas pret augiem, zivīm un dzīvniekiem radušās no mūsu senču negatīvajām emocijām pret šiem objektiem (arī saldumiem). Nedzīvie objekti reaģē uz nepatiku un naidu pret sevi, un tas var kļūt par cēloni alerģijai. Negatīvās emocijas, kuras iepriekšējās dzīvēs izjutis cilvēks vai viņa senči, paliek nobloķētas līdz tam laikam, kamēr cilvēks tās neieslēdz, lamādams nepatīkamu lakas smaržu, zivi, no kuras saindējies, apnikušos putekļus un vēl visu ko. Jebkura negatīva emocija pret nedzīvu priekšmetu var izsaukt biolauka izkropļojumus.
Uz cilvēku iedarbojas viss, kas viņam apkārt: telpa, laiks, sadzīves priekšmeti, grāmatas, filmas, izrādes – jo visiem ir informatīvi enerģētiskais lauks un spēja sadarboties ar cilvēka lauka struktūrām. Būtiska ir paša cilvēka attieksme pret visām šīm lietām.
Lai kaut ko ārstētu, jāpaceļas tam pāri. Pāri visam ir tikai Mīlestība. Mīlestība gremdējas laicīgajā un garīgajā, bet pēc tam, lai tā nepiesaistītos laicīgai un garīgai laimei, tiek sagrauts viss, kas nav mīlestība. Un šajā iekšējās traģēdijas aktā ir augtākā tuvošanās Dievam, jo tikai tas var dziedēt, attīrot mīlestību.