Krāsu uztveres fenomens un cilvēka ķermeņa mijiedarbība ar krāsu jau izsenis ir interesējusi dvēseles pētniekus. Simtiem zinātnieku paaudžu – senie ezotēriķi, viduslaiku hermeneitiķi un mūsdienu parapsihologi – ir mēģinājuši atklāt krāsas ietekmi uz cilvēka iekšējās dzīves procesiem. Senie indusi cilvēku uzskatīja par “gaismu nesošu” (“tedžasi”), skaidrojot viņu kā krāsu enerģiju un organisma “sulu” fundamentālu kopību. Saskaņā ar Indijas jogu doktrīnām cilvēka organisms ir veidots no skaņu un krāsu, melodiju un gaismas plūsmas savstarpēji saistītām vibrācijām, kuru dinamika pilnībā nosaka cilvēka vitalitāti un psihisko dzīvi. Cilvēka ķermeņa dažādi enerģijas centri (čakras) un enerģijas kanāli (nadi) atbilst noteiktām krāsām.
Mēs esam pieraduši pie tā, ka cilvēka ķermenis gaismas plūsmu uztver ar redzes analizatora starpniecību. Senos laikos acis tika dēvētas par ķermeņa “logiem”, “uztveres vārtiem”. Tomēr tas nav vienīgais kanāls, pa kuru gaismas signāls var sasniegt cilvēka organismu. Daudzu “ādas redzes” fenomena pētījumu rezultātā ir pierādīta organisma krāsas uztveres spēja ne tikai ar acu tīklenes receptoru starpniecību, bet arī ar jebkuru šūnu.
Ievērojamais krievu psihologs A. Ļeontjevs ir radījis metodi, kā cilvēkā attīstīt īpašu jutīgumu pret krāsām. Eksperimentā viņam pārbaudāmo grupā izdevās izveidot nosacījuma refleksu krāsu plūsmas uztverei, kas tika īstenota ar plaukstas palīdzību. Krāsains stars apspīdēja plaukstu, bet speciālas ierīces fiksēja ikvienu specifisku reakciju, kas pēc sava rakstura sakrita ar gaismas stara spektrālo sastāvu. Ļeontjeva pārbaudāmie iemācījās atšķirt krāsas tikai ar plaukstu, turklāt eksperimenta laikā pilnībā bija novērsta iespēja redzēt gaismas staru.
Krāsu psihologi ir uzkrājuši daudz brīnumainu faktu par senatnes “krāsu enerģētisko modeļu” pareizību. Okultisti un jogi visos laikos ir apliecinājuši Vienotās Dzīvās Enerģijas esamību, kuras dažādas formas un stāvokļus cilvēki uztver kā atsevišķas krāsas. Mūsdienu parapsihologi, mediķi un fiziologi, paši to nemanot, eksperimentāli ir pierādījuši šos ārēji dīvainos, bet būtībā dziļi patiesos modeļus.
Plaši pazīstamais biologs evolucionists E. Šnolls uzskatīja, ka pa cilvēka organisma nervu šķiedrām pārvietojas nevis elektriskais impulss, bet gan gaisma. Izrādījās, ka nervu šķiedras ir pilnīgi analoģiskas mūsdienu tehnologiem plaši pazīstamajiem gaismas pārvadītājiem.
Savukārt V. Kaznačejevs, pētot lāzera stara darbības īpatnības organismā, ir apstiprinājis senos uzskatus par cilvēku kā gaismas nesēju. Viņš ir pierādījis, ka gaismas plūsma virzās nevis pa asinsvadiem vai šūnām, bet tām pašām anatomiski nekonstatējamām “enerģētiskajām šķiedrām”, par kurām jau izsenis ir mācījuši Austrumu adatu terapeiti.
Tātad cilvēks ir gaismas nesējs, bet gaismas stars ietver visu pastāvošo krāsu spektru. Jebkura dzīva radība uz zemes ir nepārtrauktā mijiedarbībā ar gaismu un tās krāsu pasauli. Ikvienai krāsai ir savi noslēpumi, un, ja cilvēks izšķiras par labu kādai no tām, tad šī izvēle dažu minūšu laikā ļauj “izskaitļot” to intīmi iekšējo, par ko brīžiem viņš pats pat nenojauš. Krāsa ir nepieciešama jebkuram, jo tā baro ķermeni un uztur dvēseli. Dziļākajā nozīmē krāsa ir iekļauta kultūras tradīcijās un bioloģiski saistīta ar katra cilvēka psihoģenētisko kodu. Tā ir sinonīms dvēseles stāvoklim, krāsa ir radniecīga psihiskiem procesiem un tuva vissvarīgākajam, visdziļākajam un visīstākajam cilvēka dvēselē.