Mums?
Dzīvē ir tik daudz brīnumaina.
Katru rītu gar mūsu krastu aizpeld
kāds nezināms dziesminieks.
Katru rītu lēnām no miglas
izpeld viegla laiva un
vienmēr skan jauna dziesma.
Un, tāpat kā vienmēr, dziesminieks
izzūd aiz līkuma stāvā krasta.
Un mums liekas: mēs nekad
neuzzināsim, kas viņš ir, šis
dziesminieks, un kurp katru rītu
viņa ceļš vijas. Un kam
vienmēr viņš dzied jaunu dziesmu.
Ak, kāda cerība ieplūst
sirdī, bet kam viņš dzied?
Varbūt tomēr
mums?
N. K. Rērihs. “Mums?”
(No krājuma “Mōrijas puķes” tulkojis D. Ozoliņš)

Katrai lietai un jēdzienam, pirms tie izpaužas fenomenu pasaulē, ir pirmtēls transcendentajā pasaulē. Pasaules esamība ir sašķelta uz pusēm, tai ir divas izpausmes – ar mūsu jutekļiem uztveramā un ar jutekļiem neuztveramā. Abas izpausmes savstarpēji saista simbols. Simbols fenomenu pasaulē izpaužas kā tēls, vienlaikus būdams transcendentajā pasaulē esošs pirmtēls. Tātad ir divas pasaules – transcendentā un fenomenu pasaule –, kuras saista simbols, kas eksistē abās pasaulēs (Psiholoģija Mums. – 2004. – Nr. 11. – 38. lpp. – 2. att.). Simbols sākotnēji bija pārlauzta rotaslieta – pārlauztās puses savienojot, varēja pazīt “īsto” cilvēku, pazīt Patieso. Cilvēks spēj atjaunot simbolisko pārrāvumu starp transcendento un fenomenu pasauli. (Psiholoģija Mums. – 2005. – Nr. 2. – 55. lpp. – 5. att.).

Irāņu kosmoloģija kā simbola izpausme

Zoroastrisma1 tradīcijā katrai parādībai fenomenu pasaulē gētāh, vai tā būtu abstrakta vai konkrēta, atbilst transcendents debesu priekšstats mēnōk. Visam, kas izpaužas uz Zemes – fenomenu pasaulē gētāh (redzams, materiāls, no vielas sastāvošs, uztverams), atbilst īstenā realitāte mēnōk (neredzams, smalks, garīgs, bet pilnīgi noteikts) transcendentā pasaulē.