IERAUDZĪSIM

Mēs ejam meklēt svētās zīmes.
Ejam, uzmanīgi klusējot.
Cilvēki iet, smejas,
sauc līdzi. Citi steidzas
neapmierināti. Citi mums
draud. Grib atņemt to,
kas mums pieder. Bet nezina
garāmgājēji, ka mēs ejam
meklēt svētās zīmes. Bet
draudētāji aizies. Viņiem ir
tik daudz citu darbu. Bet mēs
meklēsim svētās zīmes. Neviens
nezina, kur saimnieks ir
atstājis savas zīmes.
Visticamāk,
tās ir uz stabiem
ceļa malā. Vai ziedos.
Vai upes viļņos.
Mēs domājam, ka tās var
meklēt mākoņu vālos.
Saules gaismā vai Mēness
gaismā. Vai sveču gaismā,
vai pie ugunskura, mēs meklēsim
svētās zīmes. Mēs ilgi ejam
un cieši raugāmies apkārt.
Daudz cilvēku ir gājuši.
Tiesa, mums liekas, viņi
zina pavēli: atrast
svētās zīmes. Kļūst
tumšs. Grūti ieraudzīt ceļu.
Neizprotamas vietas.
Kur gan tās varētu būt –
Svētās zīmes? Šodien
mēs tās droši vien vairs
neatradīsim. Bet rītdien būs
gaišs. Es zinu – mēs tās
ieraudzīsim.  
Nikolajs Rērihs (1915)